«Nevienam nenovēlu piedzīvot šķiršanos. Tā ir elle!» Mūziķis Jānis Aišpurs
Grupas The Sound Poets solista Jāņa Aišpura dzīve pēdējos gados metusi kūleņus. Un te nu viņš sēž – laimīgs pēc izdzīvotā, iemīlējies, ar mirdzošām acīm, kurās intervijas laikā trīsreiz sakāpj asaras.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Mūziķis, komponists, grupas The Sound Poets solists.
• Grupa šopavasar izdevusi savu ceturto albumu Pie vienas uguns.
• Precējies ar dziedātāju Aiju Andrejevu-Aišpuri.
• Emīlijas un Florences tētis.
• 41 gads.
Iepriekšējās attiecībās ar meitu mammu es sev kaut kādā veidā biju ieprogrammējis, ka privātā dzīve ir strikti jāsargā.
Kad telefonsarunā aicinu Jāni uz sarunu, viņš nevilcinoties atbild: «Piekrītu, bet man ir viens noteikums!» Jau ievelku elpu, lai uzklausītu tēmu sarakstu, par kurām viņš mūsu intervijā nerunās, taču Jānis saka: «Mēs pārejam uz tu!» Tas ir viņa vienīgais noteikums.
– Nupat iznācis grupas The Sound Poets jaunākais albums Pie vienas uguns. Vai tagad ir labi padarīta darba sajūta?
– Neatceros, kas to teicis, bet mūzika piedzimstot trīs reizes: pirmoreiz – autora, otrreiz – izpildītāja, trešoreiz – klausītāja sirdī. Spēlējot koncertos, protams, ir tā brīža skaistums un maģija, bet no komponēšanas viedokļa – viss, bērniņš ir palaists pasaulē.
– Reiz jūsu ambīcijas bija spēlēt Vemblija stadionā. Tas sapnis ir izsapņots?
– Tas sapnis ir nolikts īpašā kastītē.
– Grupas pirmsākumos esat teikuši, ka dziesmas latviešu valodā ir jūsu iespēja ieguldīt latvietībā. Šopavasar šī doma ieguvusi citu dziļumu?
– Jā! Grupas iesākumā bija taustīšanās, bet sapratām, ka mūsu maģiskā kombinācija ir mūzika plus stāsts latviešu valodā. Mēģinājām rakstīt angliski, bet sapratām, ka daļa maģijas pazūd, jo tie nav mūsu vārdi, tā nav mūsu valoda. Sākot strādāt pie jaunā albuma un redzot pirmās teksta skices, pārliecinājāmies – nu esam latviska grupa, mums ir gan neapzinātas atsauces uz latviešu lielo dzejdaru citātiem, gan Purvīša gleznu apraksti. Latvietība elpo arī caur mūsu mūziku. Ukrainas notikumu kontekstā apzinies, cik svarīgi mums, vēl par kārtu mazākai nācijai nekā ukraiņi, saglabāt savu valodu un kultūru, nosargāt savas robežas. Līdz nesenai pagātnei mana pārliecība bija, ka ne katra sava iekšējā lieta jābļauj ruporā, bet šis laiks palīdzējis saprast, ka ir lietas, par ko nevari klusēt, – kas par cilvēku tu esi, ko pārstāvi un kādu karogu nes. Domājot par to, kas notiek šobrīd – kaut vai pieminekļa kontekstā –, min argumentu, ka tā nojaukšana sašķelšot sabiedrību… Bet sabiedrība taču tiek šķelta jau kopš 90. gadiem. Un katru pavasari kā pienāk 9. maijs, tā ar šo okupantu atbrīvotāju kārti sabiedrība tiek šķelta divās daļās.
