Mīlētā aktiera un simtgadnieka Jāņa Kubiļa krāšņā dzīve
Neticu, ka jau 100! Tā saka aktieris Jānis Kubilis, kuram 24. jūlijā apritēja simtā jubileja. Vēl arvien možs, saglabājis gaišu skatu uz dzīvi un humora izjūtu, viņš savā Baltezera mājas skaistajā dārzā sagaidīja daudzos sveicējus, mīļos kaimiņus un kolēģus, neaizmirstamās skatuves partneres viņa vienīgajā – Nacionālajā – teātrī.
Foto: no Jāņa Kubiļa personiskā arhīva
Nevīžība man ir absolūti sveša un nepieņemama gan izskatā, gan attiecībās ar cilvēkiem.
Poļu pana mazdēls
«Man dzīvē ir laimējies. Varbūt arī tāpēc, ka vienmēr esmu dzīvojis pēc principa – nedari otram ļaunu. Pie tā esmu turējies, bet dzīve bijusi raiba. Mana bērnība pagāja Neretas pusē, Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā aprakstītajās vietās. Manī ir milzīgs asiņu sajaukums – poļu, lietuviešu, latviešu. Tēvs bija pa pusei lietuvietis, pa pusei latvietis. Māte – poliete, bet ģimenē runājām tikai latviski. Es gāju latviešu skolā, mani draugi bija latvieši. Lai gan Neretā dzīvoja dažādas tautības – lietuvieši, poļi, ebreji, vācieši, čigāni, krievu vecticībnieki –, visa mana dzīve bija latviskā vidē, un es esmu īsts latvietis.
Mans vectēvs Pēteris Snorskis bija poļu pans, bet ļoti īpatni, ka mana mamma aizliedza viņas tēvu jebkad pieminēt. Par viņu man stāstīja vecmāmiņa. Man ļoti žēl, ka vectēvu es nepiedzīvoju. Viņš bijis ļoti interesants cilvēks, izglītots būvmeistars, Neretā turējis savu meistaru brigādi.
