Mārtiņš Mielavs: Mēs tikai dzīvojam ilūzijā, ka viss, ko darām, ir stabils
Šķiet, Mārtiņš Mielavs par dzīvi ir krietni domājis, jo uz daudziem jautājumiem viņam atbildes ir pilnīgi skaidras. Vismaz šobrīd. Viņš zina, kā grib saimniekot K. K. fon Stricka villā un kā iedot savai meitai dzīvē stabilu pamatu. Un zina arī, kā noturēt sevi līdzsvarā. Mārtiņa rīkotos pasākumus villas dārzā ļaudis sauc par vietu, kur justies laimīgiem.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• 41 gads.
• Saimnieko K. K. fon Stricka villā.
• Viens no kafejnīcas Piens un Piena festivāla dibinātājiem.
• Strādājis par bārmeni bārā Cuba.
• Meklēdams savu vietu dzīvē, gadu dzīvojis Dānijā.
• Banku augstskolā mēģinājis studēt tūrismu.
• Tētis meitai Annai.
• Dzimis mūziķa Ainara Mielava pirmajā laulībā. Mamma – Iveta Mielava, mūzikas ierakstu izdevniecības Upe tuviem un tāliem vadītāja.
Atpakaļceļa uz parasto darbu man nav. Es arī salīdzinoši esmu slikts darbinieks. Kā bārmenis biju okei, bet tik un tā runāju pretim.
– Kafejnīca Piens bija superveiksmīgs projekts, un šķiet, ka tieši ar to jūsu profesionālā dzīve sāka iet uz augšu. Vai tagad uzskatāt sevi par veiksmīgu uzņēmēju?
– Nezinu, vai esmu veiksmīgs uzņēmējs, bet kaut kā vēl darbojos, un tas varbūt ir veiksmīgi. Mana profesionālā dzīve gan sākās nedaudz pirms Piena, kad Cubā strādāju par bārmeni. Tad beidzot jutos nonācis īstajā vietā. Līdz ar to – ja kaut kas sāka dzīvē iet uz augšu vai vispār iet, tad droši vien tas notika Cubā. Piens, ko atvērām kopā ar kolēģiem, bija loģisks turpinājums bārmeņa darbam.
– Pirms tam nevarējāt atrast savu vietu?
– Nekas apkārt jau īsti nepalīdz atrast to savu vietu. Ir tikai sabiedrības spiediens, ka tev kaut kam jābūt. Kad beidzu skolu, visi skrēja uz juristiem un ekonomistiem. Bet es līdz pat šim brīdim neesmu sapratis, kas tas ekonomists ir un ar ko nodarbojas. Kaut ko paredz? Tā kā vajadzēja kaut kur stāties, gāju uz Banku augstskolu, bet pilnīgi bezjēdzīgi. Tāpēc vecākiem, kuri uztraucas, ka bērns pēc skolas nezina, ko darīt, no savas pieredzes varu teikt – ne vienmēr ir uzreiz kaut kur jāskrien un jāstājas… Pēc tam vairāk vai mazāk esmu sekojis savām interesēm un iekšējam stāvoklim, kas nav ļāvis visu dzīvi sēdēt diskotēkā. Citi varbūt to var, bet tie tad ir rūdīti klaberi.
– Nu jau vairākus gadus viens pats saimniekojat K. K. fon Stricka villā…
– Atpakaļceļa uz parasto darbu man nav. Es arī salīdzinoši esmu slikts darbinieks. Kā bārmenis biju okei, bet tik un tā runāju pretim. Labāk daru kaut ko pats sev, jo šādā pozīcijā tas ir daudz vērtīgāk gan man, gan apkārtējiem.
