Man bija grūti pieņemt, ka sieva pret mani izturas kā pret bērnu 1

Es gribēju būt kopā ar Dagniju. Zane nebija ar mieru šķirties, un arī Dagnija negribēja mani zaudēt. Tobrīd likās – o, tas gan ir forši: mani grib divas sievietes!

Bija deviņdesmito gadu vidus. Ar Dagniju iepazinos, ciemojoties studentu kopmītnēs pie savas mazliet vecākās māsas, – viņas dzīvoja vienā istabiņā. Forša meitene, man viņa iekrita acīs un ļoti patika! Bija deviņdesmito gadu vidus, diviem attālās pilsētās studējošiem cilvēkiem draudzība bija gandrīz neiespējama. Viens otram sūtījām vēstules. Kad Dagnija apmaiņas programmā devās studēt uz Vāciju, turpinājām sarakstīties. Reiz sūtīju kaseti, kurā biju iedziedājis viņai veltītas dziesmas. Paciņa atnāca atpakaļ – Dagnija tur vairs nedzīvoja. Jauno adresi nezināju, mūsu sarakste pārtrūka. Vēlāk izrādījās, ka Dagnija, atgriežoties Latvijā, man sūtījusi telegrammu, aicinot uz tikšanos. Kurš gan zēnam uz kopmītņu istabiņu atnesa telegrammu! Tā mēs abi domājām, ka otru attiecības vairs neinteresē. Man tolaik bija ap 20 gadiem, jauns ir ­jauns – nav vienas ­meitenes, būs cita.

Iepazinos ar Zani. Mums labi saskanēja, sākām draudzēties un drīz vien bijām pāris. Pēc pāris gadiem māsas dzimšanas dienā ­satiku Dagniju. Bija acīmredzamas, ka starp mums ir neprātīga vilkme: jau saskatoties šķiļas dzirksteles. Kā man viņa patika! Izrunājām, ka mūsu sarakstes pārtraukšana ir bijis pārpratums. Dagnija bija brīva sieviete, bet es aizņemts: dzīvoju kopā ar Zani, bijām iepazinušies viens ar otra vecākiem, mums bija kopīgi nākotnes plāni. Man nebija pieņemams mānīties un turpināt attiecības ar abām, tāpēc teicu Zanei, ka mums jāšķiras. Es gribēju būt kopā ar Dagniju. Zane nebija ar mieru šķirties, un arī Dagnija negribēja mani zaudēt. Tobrīd likās – o, tas gan ir forši: mani grib divas sievietes! Tomēr šī glaimojošā sajūta ļoti ātri noplaka, jo Zanes un Dagnijas spēku samērs bija krasi atšķirīgs.