Malkoviču intervē Liepnieks. Saruna par mīlestību un pasaules gala sajūtu
Man bija laiks. Esmu gatavojies šai sarunai. Izlasījis un noskatījies desmitiem interviju, uzzinājis visu, ko spējis atrast, par Džona Malkoviča abām laulībām, bērniem, izrādēm, filmām, apģērbu zīmolu, filmu, kuras pirmizrāde paredzēta 2115. gadā, proti, simts gadus pēc uzņemšanas. Izpētījis visu par nu jau pārdoto vīna darītavu Lisabonā, uzskatiem par Covid-19, politiku, fotoizstādi… Secinājums – būt par Holivudas zvaigzni tiešām nozīmē augstu publiskuma līmeni, pat ja neesi īpaši atklāts. Pirms tikšanās ar Džonu Malkoviču man ir sajūta, ka zināt par kādu tik daudz ir mazliet nepieklājīgi.
Foto: Matīss Markovskis
Tas, ka jūs mīlat viens otru, nenozīmē, ka jūs paliksiet kopā uz visu mūžu.
Malkovičs desmit minūtes kavē, viņam ir mēģinājums. Nedaudz nervozēju. Zinu visu, ko viņam ir vaicājuši intervijās, un patiesībā tās reti ir interesantas. Atkārtojas klišejiski jautājumi, uz kuriem Malkovičam ir rūpīgi sagatavotas pareizas atbildes. Patiesībā lielākajā daļā šo interviju nav ne grama dzīvības. Ļoti gribētos parunāt par ko interesantu, par būtisku. Bet kā līdz tam nonākt?
Beidzot viņš ir klāt. Izskatās un izklausās noguris. Ir jau četri pēcpusdienā, un es zinu, ka teātrī viņš ir no desmitiem rītā. Vai viņš vispār kaut ko šodien ir ēdis – pirms tam jautāju organizatoriem. Neviens īsti nezina.
– Mums vajag vienu bildi kopā ar Jurģi, – saka Matīss Markovskis, mūsu fotogrāfs.
Malkovičs parausta plecus: – Nu, ja vajag, vajag.
Nostājamies blakus.
– Tuvāk, – komandē Matīss.
Šī situācija liek man justies ļoti neērti.
– Vēl tuvāk, – saka Matīss.
Mēs sabīdāmies vēl tuvāk, un es jūtos vēl sliktāk. Klusībā ceru, ka Malkovičs tā nejūtas. Galu galā viņš ir profesionālis, aktieris, viņam varētu būt vienalga, un viņš varētu būt pieradis. Es ceru. Pagaidām viss ir tālu no brīvas atmosfēras, kurā iespējama atklāta, nopietna saruna par būtisko. Šķiet, mēs vienkārši esam te, lai izdarītu savu darbu, un šķirtos. Nu labi, kā ir, tā ir. Teju oficiālā tonī uzdodu pirmo jautājumu.
– Sakiet, lūdzu, Džon, ko jūs te darāt?
(Malkovičs ieskatās man acīs ar neizpratni. Viņš domā, ka nav sapratis jautājumu. Vai ticamāk – viņš droši vien domā, ka samocītās angļu valodas dēļ nespēju pajautāt, ko vēlos.)
– Runājot ar redaktori, vienojāmies, ka nesaprotam, kāpēc jūs, kurš varētu iestudēt lugu jebkurā pasaules teātrī, esat izvēlējies Rīgu. Džons Malkovičs Dailes teātrī. Kas tālāk? Merila Strīpa Nacionālajā? Toms Krūzs nopērk māju Mārupē? Mēs nesaprotam, kas te notiek.
– (Beidzot Malkovičs mazliet pasmaida un ļoti klusu saka.) Jā. Nu kāpēc ne? Viss ir iespējams.
