Maira Brieža tētis Ints: Ļoti sāpīgs bija brīdis, kad Mairis publiski mani neatzina

Ļoti sāpīgs bija brīdis, kad Mairis publiski mani neatzina – medijiem stāstīja, ka audzis briesmīgos apstākļos un tā, it kā tēva vispār nav bijis.

Biju izdomājis savu tēti. Man ir kāda spilgta agras bērnības atmiņa. Ziema, es sēžu kamaniņās, un tētis mani velk pa piesnigušo dārzu. Tikai pieaugušā vecumā sapratu, ka šo notikumu esmu izdomājis, – tēvs mani nevarēja vizināt ragaviņās, jo viņa nemaz nebija. 

Mana mamma Velta Antēna Briede bija mediķe – Paula Stradiņa laborante. Ļoti jauna apprecējās ar Varimantu Briedi, izšķīrās, bērnu viņiem nebija. Tad satika manu tēvu – Jāni Rumbu, bet neapprecējās. Esmu ārlaulības bērns, pat dokumenti apliecina, ka esmu no Svētā Gara: manā dzimšanas apliecībā tēva ailītē ir svītriņa, ierakstīts tikai – Jāņa dēls, bet Briedis ir mammas vīra uzvārds. 

Citiem bērniem tētis bija, man ne, un es pat nevarēju iedomāties, kā tas ir. Reizēm jautāju mammai, kāds bija mans tētis un kur viņu meklēt. Mamma nestāstīja pasakas par foršo tēvu, bet gan pa tiešo lika saprast, ka viņa dēļ pameta Rīgu un aizgāja dzīvot uz laukiem. Tēvs mīlēja alkoholu un meitenes, mamma no viņa izšķīrās, kad man bija gadiņš, un pat alimentus nepieņēma. Viņa bija ­pašlepnuma pilna sieviete.

Tēvs mēģināja ar mani veidot attiecības jau kā ar pieaugušu cilvēku, nevis bērnu. Vēlos pusaudža gados tēvs tomēr uzradās. Atbraucu no skolas, skatos – pagalmā mašīna, virtuvē sēž svešs onkulis, solīds kungs ar biezām brillēm. Mamma teica: tas tavs miesīgais radītājs! Iepazināmies – čau, čau, sveiki, sveiki. Kādu laiku ar tēvu tusējāmies kopā, bet dēla un tēva attiecības starp mums neizveidojās. Nekā nevaru atcerēties, kā es viņu uzrunāju, bet par tēvu diez vai kaut reizi nosaucu.