Mācītājs Indulis Paičs par aiziešanu no Lutera draudzes: Šis lēmums nebija viegls

Šeit vairs nav mana vieta, šeit es kļūstu mazliet destruktīvs pret sevi un citiem.

AGNESE: Vaicāšu bez aplinkiem – kāpēc jūs aizejat no Lutera draudzes?

INDULIS: Tas, ka draudzēs mainās mācītāji, ir pilnīgi normāli. Īstenībā ir tikai daži izņēmumi, kad mācītāji kalpo konkrētā draudzē ļoti ilgu laiku vai pat visu mūžu. Lielā daļā gadījumu tas, ka kaut kas mainās, ir normāls dzīves cikls. Lutera draudzē esmu kalpojis vairāk nekā divdesmit gadu. Sākumā kā evaņģēlists, kurš kalpo un pilda visus uzdevumus, bet vēlāk kā mācītājs.

Runājot konkrēti par manu aiziešanu no draudzes… Šobrīd sakrituši daudzi apstākļi – gan mani personīgi pārdzīvojumi un sajūtas par to, ko un kā gribu darīt, gan procesi un norises draudzē. Proti, ne visam, kas pēdējos gados draudzē attīstījies, es varu iet līdzi.

– Ko jūs ar to domājat?

– Smalko balansu starp klasisko kristietību, kas, manuprāt, ir draudzes centrāls uzdevums, un dažādiem projektiem, kas paši par sevi ir interesanti un vajadzīgi un kas nāk klāt šai klasiskajai kristietībai. Mana sajūta ir, ka ļoti liels akcents bijis uz blakus projektiem un jaunām idejām, bet pamatdarbs, pamatplūsma no tā cietusi. Domāju, tāpēc arī mans kolēģis mācītājs Kaspars Simanovičs tieši šajā pašā laikā paziņoja par aiziešanu no draudzes.

Runājot par aiziešanas iemesliem – ir arī dažādas attiecību nianses, kas bijušas draudzes vadībā. Par tām gan mums jārunā savā starpā, privāti un jāmēģina saprast, kāpēc šīs attiecības ir tādas, kādas ir.