Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds: Negribētu akmenī iecirst, ka nav konflikta iespējamības

– Jautājums, uz kuru ļoti grūti ­atbildēt, – vai karš būs?
– Īsā atbilde – nav izslēdzams, bet domāju, ka nevajadzētu būt. 

Krievija grib, lai to ņem vērā. Vismaz – ja neciena, tad lai baidās. Tā ir loģika, kas vienmēr darbojusies.

– Jo?
– Ģenerāļi un politiķi parasti gatavojas karam, kuru viņi paši īsti negrib un kuru īsti nevajag. Karš jau būtībā ir diplomātijas pagarinājums, un otrādi. Būtu jāatceras arī tāds interesants gadījums – pirms Otrā pasaules kara mums tepat kaimiņos Polija Lietuvai draudēja ar karu, lai Lietuva atjauno diplomātiskās attiecības. Negribu vilkt paralēles, bet kara draudi ir daļa no diplomātijas, lai sasniegtu mērķus. 

– Vai pašreizēja situācija būtu jāuztver nopietnāk nekā citas? Krievija uzvedas citādi?
– Katrai situācijai ir sava dinamika, iekšējā loģika, kas attīstās no ārējiem faktoriem. Visās nākamajās reizēs mēs uzdosim tādu pašu jautājumu. Negribētu teikt, ka šai ­situācijai ir milzīga unikalitāte. 

Pamatuzstādījums – Krievija grib, lai to ņem vērā. Vismaz – ja neciena, tad lai baidās. Tā ir loģika, kas vienmēr darbojusies. Tas, ka Krievija grib spēlēt ne tikai reģionālo, bet globālo lomu, ir daļa no Krievijas DNS. 

Un tā jau nav Putina Krievija. Tas ir Krievijas Putins. Daļēji tas ir Putina redzējums, ko viņš grib pēc sevis atstāt. Viņš domā par Krievijas vēstures lomu un saredz sevi kā vienu no šīs vēstures veidotājiem, krievu zemju savācējiem, ietekmes atjaunotājiem. 

Vienlaikus Putins darbojas tādu uzstādījumu vārdā, kas Krievijas sabiedrībā ir ļoti tuvi. Viņš ļoti labi uztvēris kopējo sabiedrības noskaņojumu. Labāk dzīvot ne gluži turīgi, bet būt cienītiem, no kuriem baidās globāli. Impēriskums identitātē jau neizzūd. Tas nav izzudis arī Lielbritānijas, Francijas impērijās. Recidīvi ir klātesoši. Krievijas impērijā bija ļoti grūti novilkt robežas, kur nācijas sadalās. Robežas var mainīties, bet cilvēku mentalitāte mainās daudz lēnāk.