Latvietis, kurš saņēmis Eltona Džona komplimentus – intervija ar vijolnieku Robertu Balanas
Ārpus Latvijas vijolnieku Robertu Balanas pazīst labāk nekā mājās. Viņš ir pārsteidzis pasauli ar saviem virtuozajiem solovijoles aranžējumiem, nojaucot robežas starp klasisko mūziku un citiem mūzikas žanriem. Spēlējis Stradivāri vijoli, saņēmis Eltona Džona komplimentus. Viņš ir eksperimentētājs, pret kuru iesākumā ir piesardzība, kam seko ovācijas.
Foto: Kiril Kozlov
– Tavā mājaslapā ir divas atsauksmes: viena no sera Eltona Džona, tās saturs saīsinot būtu «fantastiski», un otra – no grupas Vulfpeck, kas ir pavisam īsa, – «frīks». Interesanta kombinācija – fantastisks un vienlaikus frīkains?
– Šie mākslinieki ir bijuši ļoti nozīmīgi manā dzīvē un mākslā. Ar viņu kompozīcijām arī aizsākās mans ceļš ārpus klasikas. Esmu iepazinies gan ar Eltonu, gan tiem pašiem Vulfpeck, – funk mūziķiem, kas spēlē ar tādu detalizētu kvalitāti kā klasiskajā mūzikā. Šķērsojot žanrus, esmu saticis ļoti daudz interesantu mūziķu – tā ir tāda mana jaunā taciņa.
– Par tevi saka – tu nojauc robežas. Ko īsti tu gribi nojaukt un ko – radīt?
– Tas viss iesākās kādā mēģinājumā, kur spēlējām Mocarta simfoniju. Kaut kur iesprūdām, un divi mūziķi sāka strīdēties par kādu mazu sīkumiņu, ko neviens klausītājs zālē nemaz nesadzirdētu. Toreiz nodomāju – tas vispār ir svarīgi? Svarīgāk bija, kā mēs spēlējam, kādu enerģiju atdodam un kā izbaudām mūziku. Sapratu, ka klasiskā mūzika var būt ļoti izolēta no realitātes. Gribēju atrast to, kas tiešām būtu mans sauciens. Sāku gan pats rakstīt savas kompozīcijas, gan veidot slavenām dziesmām soloaranžijas vijolei.
Braukājām visapkārt Latvijai – bija Olgas disenīte, Dziesma manai paaudzei ar Fredi un citi pasākumi. Bijām tādi rokenrola mūziķi.
Radīt pilnvērtīgu popdziesmas versiju ar vijoli bija radošs izaicinājums, es daudz iedvesmojos no tādiem mūziķiem kā Tomijs Emanuels, Džango Reinhards un Tims Hensons – ģitāristiem, kas pārvarējuši sava instrumenta limitāciju. Par žanru – man pat grūti pateikt, kur es iekļautos, tas tiešām ir mikslis starp klasisko, fanku, roku.
– Kurās koncertzālēs un arī frīkainās vietās esi spēlējis?
– Londonā man bijis gods uzstāties Karaliskā festivāla zālē, Vigmora, Karalienes Elizabetes zālē. Esmu koncertējis arī ASV, Kanādā, Japānā un visapkārt Eiropai. Tiesa, audience Latvijā man ir vismīļākā. Septembrī Mežaparka estrādē uzstājos unikālā pasākumā – Latvijas mūzikas Lielajā koncertā. Atrasties uz skatuves tik daudzu savējo priekšā un spēlēt iemīļotas latviešu dziesmas bija neaprakstāma sajūta – tas pūlis nekur nav tāds kā Latvijā! Tāpēc arī man ir milzu prieks decembrī atkal atgriezties mājās ar īpašu koncertu Homecoming Nacionālajā operā.
Par frīkainām vietām… Ir gadījies viss kas – pērn Londonas klubā zem vilcienu tilta atskaņoju Steve Reich’s minimālistisko mūziku, bet jauno gadu sagaidīju ar uzstāšanos Ēģiptē pie Medinet Habu tempļa.
