Kristaps Pļaviņš: Reizi nedēļā sapņos atnāk karš, pretīga realitātes sajūta
Norunātajā laikā ierodos pie Kristapa mājas. Ir satumsis, viņš tikko pārradies no darba, aicina mani iekšā. Kamēr tiek skaldītas pagales kamīnam, pārlaižu acis istabai. Šķiet, maz iespējama piemērotāka telpa šāvakara sarunai. No patrepes vīd Otrā pasaules kara ieroču aprūsējušie korpusi jeb, precīzāk, tas, kas laika zoba saudzēts no ieročiem atlicis. Uz kamīna malas – īpatnēji dzelzs gabali, kuri, kā uzzināšu vēlāk, ir šķembas no Ukrainas karalauka. Uz krēsla atzveltnes vietu atradusi uzkabes veste.
Foto: Matīss Markovskis
Jau pēc dažām dienām tu iemācies pēc šāviena skaņas saprast, kur tas kritīs.
– Cik noprotu, publicitāte galīgi neietilpa tavos plānos?
– Tā ir. Par saviem nodomiem sākotnēji biju nolēmis neteikt nevienam – ne savai, ne bērnu mātei. Māsa pārliecināja, ka tas tomēr nebūtu pareizi, turklāt kaut kas jau bija jāskaidro tik un tā, jo vēlējos pie notāra sakārtot mantojumu lietas, ja nu kas.
Bet plašākai publikai par manu darbošanos kļuva zināms, kad ne pārāk apdomīgs kara biedrs nolēma padalīties soctīklos ar īsu video, kur kopā ar cīņubiedriem no dažādām valstīm braucam džipā. Piebildīšu, ka soctīklu aktīvistam bija garas un pedagoģiskas pārrunas ar komandieri, kad tas nāca gaismā. Pats, protams, jutos pārsteigts, kad, pēc ilgāka laika nokļūstot pie interneta, ieslēdzu telefonu – cita pēc citas sāka birt ziņas no draugiem, ka esmu negribēti kļuvis populārs ar savām kara gaitām.
