Kristaps Eklons: Ir beidzies komfortablais, demokrātiskais, klusais, ļoti empātiskais laiks
Kristapu Eklonu iekšlietu ministra krēslā ienesa 9. un 10. maija notikumu vilnis. Sabiedrība no viņa gaida daudz lielāku iekšējo drošību, nekā tas bijis līdz šim, tāpēc ļoti būtiski ir vairāki jautājumi: kā Eklons noskaņots? Cik spēcīga ir viņa dūre? Ko, viņaprāt, nozīmē nulles tolerance? Ko var izdarīt sešos mēnešos?
Foto: Matīss Markovskis
Ir beidzies komfortablais, demokrātiskais, klusais, ļoti empātiskais laiks pret visiem un visu, kas notiek mums apkārt.
– Advokāts Egons Rusanovs nesen jautāja, kur ir solītā nulles tolerance, ja varmāka, kas uzbruka puisim ar Ukrainas karogu, ir brīvībā? Turklāt viņa mašīnā bijusi dzīvesbiedre – policiste, kas, iespējams, pat ieteikusi nomainīt automašīnas numuru.
– Valsts policijas priekšnieka Ruka kunga apņemšanos, ka pret naida noziegumiem un izpausmēm būs nulle tolerances, uztveru kā viņa solījumu un godavārdu. Par konkrēto situāciju – policisti automašīnā – es sagaidīšu dienesta pārbaudes rezultātus, taču man šobrīd nav pamata apšaubīt Valsts policijas priekšnieka pausto, ka nelojāliem policistiem dienestā nav un nebūs vietas. Es uzmanīgi sekošu līdzi, lai šī apņemšanās arī tiktu īstenota.
Par drošības līdzekli lēmums tiek pieņemts sadarbībā ar prokuratūru. Man nav zināmi lietas apstākļi, taču ceru, ka procesa gaitā, tiklīdz tas būs iespējams, sabiedrībai tie tiks saprotami izskaidroti.
– Jūs apzināties, ka par ministru esat kļuvis tieši uz 9. un 10. maija notikumu viļņa? Tas nonesa iepriekšējo ministri. Liela daļa sabiedrības gaida no jums drošību tieši aspektā, ko Marija Golubeva nevarēja nodrošināt.
– Neapšaubāmi. Tas pat nav vilnis, bet fakts – tieši 9. un 10. maija notikumi sašūpoja Golubevas kundzes pozīcijas un noveda pie tāda rezultāta, kāds tas ir.
Vai es pirms tam plānoju būt politiķis? Neko es neplānoju! Golubevas kundzei bija šodien jāsēž šajā krēslā un jāturpina īstenot savas ieceres. Notika citādi. Nākot šajā vietā, domāju ne tik daudz par to, ko un kā vajadzēja darīt, bet ko varam izdarīt, lai nepieļautu līdzīgus incidentus un krīzes situācijas.
– Ko mēs varam darīt?
– Ar savām jaunajām pilnvarām apzinot situāciju un saņemot arvien precīzāku informāciju, saprotu, ka tas ir liels izaicinājums, kuram visām drošības iestādēm profesionāli jāpievērš uzmanība. Savu misiju redzu arī komunikācijā ar sabiedrību un politiķiem. Ir beidzies komfortablais, demokrātiskais, klusais, ļoti empātiskais laiks pret visiem un visu, kas notiek mums apkārt.
