Krāslavas maniaka baisais noslēpums. Septiņi šausmu gadi

Klusa, neinteresanta, uzmanību iemidzinoša. Tā pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados cilvēks no malas varētu raksturot dzīvi toreizējā Krāslavas rajonā. Vietējo iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija ļoti raibs, jo bez latviešiem šajā Latgales daļā mājoja arī daudz krievu, baltkrievu un poļu. Krāslaviešu civilizētākā izprieca tolaik bija kino skatīšanās vietējā kultūras namā, taču iecienītākās – kārtīgi dzerstiņi un kaušanās. Tāpēc arī noziegumi, vismaz to lielākā daļa, tika pastrādāti alkohola reibumā. Pārsvarā tos izmeklēt un atklāt lielas grūtības nesagādāja, taču gadījās izņēmums.

Notikumu sērija

Uzmanība pilnīgi un galīgi bija iemidzināta arī Krāslavas rajona milicijai un prokuratūrai, kas nekādi nespēja reaģēt un novērst zvērības – sieviešu izvarošanas un slepkavības, kas ar apbrīnojamu regularitāti šajā novadā turpinājās gandrīz divdesmit gadus. Gan Indrā, gan Karklinavas un Selešku sādžās, gan citviet. Tā bija gara ļoti līdzīgu noziegumu sērija. «Daudz izvarošanu ar sevišķu sadismu; šad tad arī slepkavības. Pazemodams savus upurus īpaši necilvēcīgā veidā, noziedznieks ķēra kaifu. Cietušo vecums atšķīrās, savukārt notikuma vietas parasti bija tās pašas. Noziegumi tika pastrādāti vai nu tuvu lopkopības fermām, vai to iekštelpās. Citās reizēs arī upuru dzīvesvietā. Protams, brīdī, kad bez sievietes neviena nebija mājās,» senos notikumus atceras Rita Aksenoka – tolaik trešās klases tieslietu padomniece, Latvijas PSR Prokuratūras Sevišķi svarīgu ­lietu izmeklēšanas pārvaldes vietniece. 

Viņš bieži braucis ar Indras slimnīcas ātrās palīdzības mašīnu. Turklāt mašīnā vienmēr mētājusies arī lāpsta, kas pēc traģiskā notikuma piepeši pazudusi.

Vispirms varmāka savu upuri apdullināja, iesitot ar smagu priekšmetu, tad aizsēja acis, lai sieviete nevarētu sniegt liecības par varmākas izskatu, pēc tam ar veļas auklu sasēja upura rokas.