Kinologs Gints Vuškāns un viņa četrkājainie kolēģi: Mēs esam komanda

Pēkšņi Darvins ar priekšķepām strauji uzlec uz skolotājas galda, jo grib apošņāt kādu telefonu. Kinologs jautā, kuram tas pieder.

Policisti ieskatās pulkstenī un dažas minūtes pagaida kilometru no skolas, lai bērni likumsargus nepamana, neaizmūk vai neizmet līdzi paņemtās aizliegtās vielas. Mācību stunda sākusies, visi ir klasēs. «Labdien, skolēni! Skolā notiks pārbaude, klašu telpas atstāt aizliegts!» Skaļrunī noskan direktores balss, un skolas ārdurvis tiek aizslēgtas. 

Policisti pieklauvē pie klases durvīm un tikai tad tās atver. Galvenais runasvīrs ir kinologs Gints ar savu vācu aitusuni Darvinu. Kāda meitene prasa, vai sunīti drīkst paglaudīt, bet Gints atbild ļoti stingri: «Nē, viņš ir darbā!» 

«Tā, jaunieši, cik no jums ir pilngadīgi? Neviens, ja? Tātad – mobilos telefonus lūdzu nolikt uz skolotājas galda! Ja kādam ir līdzi cigaretes, elektroniskās cigaretes, saltiņi – ņemiet no somām ārā. Tas būs ātrāk un labāk nekā tad, ja suns atradīs!» Gints runā noteiktā, stingrā balsī. «Nav nevienam nekā? Labi, labi – nav… Kur tad likāt – šodien nepaņēmāt līdzi?» Septītklasnieki groza galvas. 

Pēkšņi Darvins ar priekšķepām strauji uzlec uz skolotājas galda, jo grib apošņāt kādu telefonu. Kinologs jautā, kuram tas pieder. «Mans!» atsaucas sīks zēns. Suns pie viņa nervozi dīdās. Narkotikām nav pat jābūt līdzi – Darvins jūt, kā pēc tām smaržo telefons, rokas, drēbes, grāmatas. Gints pievēršas zēnam: «Kad pēdējo reizi lietoji narkotikas? Vakar? Aizvakar? Pirms nedēļas, mēneša? Nekad, saki? Tad kāpēc suns no tevis negrib iet prom?» Tikpat nervozi Darvins stāv pie vēl kāda zēna. Gints stingri saka: «Šos abus uz narkotikām!»