Kārlis Kazāks: Mūsu paaudzei būs ļoti jāņem vērā tas, ka vecums vairs nav cieņā
Pirms divdesmit gadiem populāra bija grupa Oceanfall. Neparasts bija gan tās skanējums, gan nosaukums, arī solists – ne tāds kā citi. Un daudziem savā paaudzē KĀRLIS KAZĀKS vienmēr vispirms būs puisis no Oceanfall. Bet šodien jau tas ir pavisam cits Kārlis. Viņš runā ļoti mierīgi – sajūta tāda, it kā Kārlim piederētu viss pasaules laiks un būtu neiespējami nokavēt būtisko.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Dzimis 1978. gada 27. augustā Jelgavā.
• Mūziķis un dziesmu autors, raksta arī mūziku teātra izrādēm.
• Grupas Oceanfall dibinātājs, par savu pirmo soloalbumu Uz manām plaukstām saņēmis Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu.
• Apguvis mēbeļu galdnieka profesiju, RTU ieguvis maģistra grādu produktu dizainā, studējis doktorantūrā.
• TV raidījuma Velomūzika vadītājs.
• Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) padomes prezidents.
• Šāgada novembrī kļuvis par Latvijas Radio 5 programmu direktoru.
• Autors grāmatai Sākums mūs atrod pats jeb 5000 km mūzikas, ko pats arī ilustrējis.
• Triju bērnu – Kaivas, Klintas Elmas un Paula Gustava – tētis.
Mūsu paaudzei būs ļoti jāņem vērā tas, ka vecums vairs nav cieņā – nav tādu darbu, kur tevi pieņemtu tikai tāpēc, ka esi vecs un gudrs.
– Pirms mūsu intervijas kāds cilvēks man teica: «Slava un atpazīstamība Kārli nav samaitājušas, viņš ir tikpat vienkāršs.»
– Atkal kāds izdomājis apliet mani ar cukuru… Ko es tur varu darīt! Slavu nekad neesmu izjutis, atpazīstamību – varbūt jā. Ja lauku veikalā pārdevēja uzdāvina zemenes tāpēc, ka ir atpazinusi, tas ir forši. Bet ko tas varētu manī mainīt? Ja es būtu ar to nopelnījis miljonu, tas man kā cilvēkam būtu daudz lielāks pārbaudījums.
– Kāds jums bijis aizejošais gads?
– Gads tikai apliecināja to, ko es paredzēju, – mēs esam pieraduši nesatikties, pieraduši, ka nav kultūras pasākumu, vairs nepērkam koncertu biļetes pusgadu uz priekšu. Esam pieraduši, ka puse draugu dzīvo Portugālē vai Itālijā, tas vairs nepārsteidz. Pagājis tikai pāris gadu, un mēs esam jau citādi. Tāpēc mani arī nepārsteidz, ka kādu brīdi varu pamuzicēt un kādu ne, un tad, kad netieku pie cilvēkiem, arī dziesmas nerodas, esmu sapratis – nu labi, tad nebūs. Es šo sev nosauktu par pieraduma gadu. Vakari ir garāki, nav bijis jāskrien apkārt, un tas ļāvis drusku padomāt par to, ko gribētos darīt, un paiet soli tam pretim.
Laikam bija tik ērta tā komforta zona, ka beidzot likās – jākāpj ārā. Tu, cilvēks, strādā labi apmaksātu darbu pie laba darba devēja, darbs kaulus nelauž, bet vienā brīdī saproti – tā sēdēt uz vietas ir baigi forši, bet vairs negribas. Sāc skatīties, ko vēl varētu padarīt, ko jēdzīgāku no sevis dabūt laukā. Un tad atrodi vakanci «Latvijas Radio 5/pieci.lv programmu direktors» un nolem, ka būtu ellīgi interesanti pamēģināt spēkus šajā pozīcijā. Tad tajā nonāc un saproti, ka ir vēl interesantāk, nekā biji iedomājies, vēl izaicinošāk. Jūtos ļoti labi, ka izdarīju šo izvēli un nolēmu paskatīties uz pasauli un sevi no cita skatpunkta.
