Karātavas, spridzināšana un piespiedu ziedojumi. Kā tapa Uzvaras piemineklis
Rīgā nav daudz vietu, kas piedzīvojušas tik daudz pārmaiņu kā zemes gabals, uz kura patlaban atrodas tā sauktais Uzvaras piemineklis. Šī vieta vairākas reizes mainījusi nosaukumu, pieredzējusi sporta spēles, parādes, Dziesmu svētkus un arī eksekūciju. Tagad, pēc visa spriežot, to gaida kārtējās pārmaiņas, jo piemineklis, pēdējā laikā gan biežāk dēvēts par okupekli, kļuvis par Krievijas kara noziegumu simbolu.
Foto: Shutterstock
Pēc kara 1946. gada ziemā laukumā publiski pakāra vairākus vācu armijas un SS virsniekus.
No Pētera parka līdz Uzvaras laukumam
Ja paraugāmies pagātnē, iekopt šo vietu sāka 20. gadsimta sākumā, bet agrāk tur bija pļavas un kokzāģētava. 1909. gadā te sāka ierīkot parku, ko nodēvēja par Pētera parku, tā godinot cara Pētera I piemiņu. Saskaņā ar pilsētas attīstības plānu šo apkaimi bija iecerēts veidot līdzīgu Mežaparkam – ar savrupmājām un atpūtas zonu. Skaistie plāni aprāvās jau pavisam drīz, reizē ar Pirmā pasaules kara sākumu. Uz gandrīz divdesmit gadiem jebkādi šīs teritorijas attīstības plāni tika aizmirsti, un situācija mainījās tikai 30. gadu sākumā.
Jau 20. gados par godu uzvarai pār bermontiešiem šī teritorija bija tikusi pie jauna nosaukuma – Uzvaras laukums. Te rīkoja armijas parādes, bet 1938. gadā norisinājās vēl kāds vērienīgs notikums – IX Vispārējie Dziesmu svētki, tad uzbūvēja īpašu estrādi. Bet laikā, kad plauka Kārļa Ulmaņa vadonības kults, tika izstrādāts vērienīgs projekts Uzvaras laukuma apbūvei – te vajadzēja uzbūvēt stadionu ar 25 000 skatītāju vietām (tas būtu lielāks par Berlīnes stadionu, kurā norisinājās 1936. gada olimpiskās spēles), svētku laukumu parādēm un dziesmu svētkiem, kurā satilptu 200 000 cilvēku, būtu sporta laukumi, peldbaseins un šautuve. Savu projekta versiju līdz ar daudziem citiem pretendentiem piedāvāja arī tēlnieks Kārlis Zāle. Viņa vīzija bija šāda – pie laukuma ieejas uzstādīt tautas vadītāju (tātad Ulmaņa un viņa tuvāko līdzgaitnieku) tēlus, bet tālāk salikt figūras, kas atveidotu strādniekus un zemniekus, «latviskā gara nesēju – tautas audzinātāju ar gaismas lāpu rokās, gudrības meklētāju zinātnieku un sava laikmeta paudēju – dailinieku ar kokli».
