Kapelāns Elmārs Pļaviņš: Ekstremālos apstākļos daudzi karavīri kļūst ticīgi

Cilvēks, kas nav pieredzējis karu, nemaz nespēj izprast, ko nozīmē šie vārdi: labāk manu galvu ņēma. 

– Pēc ilgiem gadiem šoruden vairs neesat Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns… 
– Biju šajā amatā 15 gadu. Eiropā kā virskapelāns tik ilgi neviens nav dienējis – esmu vecākais dinozaurs. Ir jādod iespēja jaunajiem! Atskatoties saprotu, ka biju lidojumā tuvu izdegšanai. Strādāt tādā intensitātē…  Arī Dievs caur Bībeli atgādina: lai tie, kas stāv, pielūko, ka nekrīt. Ne velti komandieris nolēma, ka nu pietiek, un rotēja mani citā amatā – tagad esmu Nacionālo bruņoto spēku vecākais ­eksperts starptautiskās militāri reliģiskās sadarbības jautājumos. Dažiem pat šķiet: jau tā bija čiekurs, tagad ir vēl lielāks čiekurs!

– 15 gadu vienā darbavietā, un tad – prom? Kā jutāties?
– Sūdīgi. Esot ilgi vienā amatā, cilvēka identitāte sajaucas un saplūst ar viņa statusu, ar amatu. Ar mani bija noticis tāpat. 

– Kas notiek, kad jāšķiras no sava ierastā statusa?
– Tās ir interesantas izjūtas. Atlaišana noteikti iedzen daudz lielākā mazvērtības kompleksā. Mani jau neatlaida – tā bija rotācija, tomēr tik un tā jutu, ka rodas daudz jautājumu, arī mazvērtīguma un nederīguma sajūta. Man gan ir vieglāk – savas sāpes un uztraukumus vispirms atdodu Dievam un saņemu no viņa spēku. Lielākās problēmas rodas tad, ja cilvēka amats vai profesija ir viņa vienīgā identitāte. Daudzi to piedzīvo, aizejot pensijā, – kad vairs nav darba, tad vairs nav nekā. Neatrodot neko citu vietā, daudzi ātri aiziet mūžībā. Arī es pazaudēju savu pozīciju un statusu, bet spēku atrodu Dievā, daudzi cilvēki ar savu padomu, uzklausīšanu arī palīdzēja – Dievs jau darbojas caur cilvēkiem.