Jānis Streičs: Nesaprotu cilvēkus, kas vaimanā par vecumu
Viņš ir pateicīgs par savu likteni un sentimentam neļaujas, tomēr uzskata, ka būtu varējis paveikt daudz vairāk. Kinorežisors Jānis Streičs. Kā ik gadu Jāņos, arī šogad viņš galvā liks ozollapu vainagu – tas būs darināts no paša stādīta ozola lapām.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Jānis Deinats)
Jau vairākus gadus Jānis Streičs dzīvo Lietuvā, Veisieju pilsētā pie Polijas robežas. Kad runājam par interviju, viņš brīdina, ka jābrauc būs ļoti tālu – vienā virzienā esot jāpavada sešas stundas. Un ierosina – kāpēc gan man būtu jātērē dārgais laiks, ja viņš ir gatavs pieslēgties Zoom platformā! Pēc sarunas man vēl ilgi būs jādomā par to, kā Jāņa Streiča optimisms un gaišums spēja uzveikt lielo attālumu starp mums, izlauzties caur datora ekrānu un šķērsot arī sirds robežu.
– Streiča kungs, kad pēdējo reizi bijāt Latvijā?
– Aizvakar! Biju Aglonā uz Latvijas Zinātņu akadēmijas konferenci Krievijai blakus: vēsturiskais mantojums, šodienas un nākotnes izaicinājumi. Taču pārsvarā uz Latviju braucu, ja kaut kas nepieciešams automašīnai vai paša veselībai. Tā kā abi ar manu sievu Vidu esam pensijā, dzīvojam te, bet agrāk laukos pavadījām tikai atvaļinājumus un ik pa laikam ieradāmies ziemā apciemot sievas vecākus. Kad Dieviņš viņus aizsauca pie sevis, māju vajadzēja pieskatīt, kopt. Braucām šurp, darījām, ko varējām, un tad ar lielu sirdssāpi atgriezāmies Rīgā, pametot te krāšņo ziedoni, mežu ar sēnēm, nenovākto ābolu kaudzes. Man bija sapnis, kaut varētu te padzīvot ilgāk. Tālu no Rīgas ir, taču daba to atsver ar uzviju – meža mala un ezera krasts, un klusums!
Mūsdienās jau vairs nav nozīmes, vai cilvēks dzīvo Ogrē vai četrsimt kilometru tālāk.
Pa īstam te iestrēgām kovida dēļ, kas arī sakrita ar sievas aiziešanu pensijā. Nodzīvojuši visu 2019. gada vasaru laukos, aizbraucām uz Rīgu pārziemot, kad piepeši uzzinājām – meitai un znotam derētu mūsu klātbūtne Kauņā, viņi tur dzīvo. Abi gatavoja katrs savu izrādi, mājās mazmeitiņa un slima mamma. Ieradāmies padzīvot pie viņiem līdz pirmizrādei, bet piepeši kovids, robeža ciet… Teicu sievai: uz Rīgu nebrauksim, dosimies uz saviem laukiem! Tā mēs te palikām – pat bez kārtīgām ziemas drēbēm. Mūsdienās jau vairs nav nozīmes, vai cilvēks dzīvo Ogrē vai četrsimt kilometru tālāk. Katru dienu skatāmies Panorāmu, ar jums arī pašlaik runāju, raugoties acīs. Tāpat sazinos ar māsu Anglijā.
