Izņemot Dieva doto balsi un lieliskos gēnus, Ivaram Kalniņam nekas šai dzīvē nav dāvināts
Ivars Kalniņš. Savas paaudzes spilgtākais latviešu kinoaktieris. No ekrāna izstaro apvaldītu, iekšēji vibrējošu jutekliskumu. Viņa vārds bijis postpadomju telpas pieprasītāko aktieru augšgalā, jūsmojušas gan skatītājas, gan viņu vīri, daudz arī baumots… Ilgstoši strādājis Dailes teātrī, arī kino projektos Krievijā, Ukrainā… 1. augustā aktieris svin 75 gadu jubileju. Joprojām lepns un stalts, ar mulsinošu baritonu balsī, noslēpumains un trauksmains.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Izņemot Dieva doto balsi un lieliskos gēnus, viņam nekas šai dzīvē nav dāvināts.
Ivars Kalniņš ir Grīziņkalna un Teikas rajona puika. Un dzīve bijusi raiba. «Tikai negribu runāt par pagātni, nejautā, runāšu tikai par šodienu!» tā kara situācijas iespaidā Kalniņš atbild, kad viņu bildinu jubilejas sarunai. Aktiera karjera taču pa īstam uzplaukusi Krievijā, kas nu uzbrukusi citai valstij, kurā arī Kalniņš daudz strādājis. Bez emociju izlādes kas tāds pat nav izturams.
Bet kā gan jubilejas rakstā bez pagātnes! Par laimi, esmu aktieri vairākkārt intervējusi, mans diktofons glabā arī viņa jaunības stāstu. «Mana mamma nāk no lielas Popes mežsarga ģimenes, viņi bija astoņi bērni. Viens mans onkulis nosēdēja padomju lēģerī vienpadsmit gadus par neko, tāpēc mēs nestājāmies pionieros. Māte teica: kamēr mans brālis sēž Vorkutā, jūs ar sarkaniem karodziņiem pa māju nestaigāsiet.
