Izaugsmes treneris Jānis Brūns – par dienestu Afganistānā un mūsdienu vīrišķību

Guļot ārā, jau pirmajā naktī mocīja murgi par to, kā afgāņi pār kalnu nāk virsū. Miegā redzētais liek uzrauties no guļvietas ar lēcienu un tvert pēc ieroča. 

– Ja šī saruna notiktu pirms desmit gadiem – kāds Jānis man sēdētu pretim?
– (Dziļi izelpo.) Droši vien tas būtu daudz plecīgāks Jānis, kuram vismaz 10 kilogrami no masas būtu pārstrādāti muskuļos. Tas būtu Jānis, kurš diezgan egoistiski raugās uz dzīvi, kurš vēlas sevi pierādīt citiem, lai labi sajustos. Tas būtu Jānis, kurš līdz galam sev netic, dziļi dvēselē nejūtas laimīgs, kurš ļoti pārdzīvo visu, ko izdarījis nepareizi, un kurš uzskata, ka dzīve ir grūta un tā tam jābūt. Tāpēc visdrīzāk viņš atradis arī visgrūtāko darbu. Tas būtu Jānis, kurš meklētu veidu, kā izcīnīties cauri spēlei, kurai pats līdz galam nesaprot noteikumus. 

– Tev bija sajūta, ka dzīvē ir jācīnās?
– Absolūti. 

– Tā nav viegli dzīvot.
– Tā ir pārliecība, kuru ikviens no mums apgūst agrā bērnībā, aptuveni līdz septiņu gadu vecumam, laikā, kad visintensīvāk apgūstam pasaules noteikumus. Kad esam bērni, mēs lejupielādējam pārliecības, kuras valda mūsu vidē, – mēs iemācāmies to, kā domā un jūtas mūsu mamma, tētis un vecvecāki vai skolotāji. Es bieži dzirdēju, ka dzīve ir grūta un tajā jācīnās. Līdz ar to vēlāk savā dzīvē meklēju situācijas, lai mana tābrīža pārliecība attaisnotos. Viegla dzīve – tā būtu šizofrēnija, jo ārpasaule neatbilstu iekšējai sajūtai. 

– Laikā, kad dzīvoji ar domu, ka dzīve ir cīņa, mēdzi sevi pārsteigt ar rīcību, kas prasījusi lielu iekšēju spēku, par kuru pat nenojauti?
– (Dziļi izelpo.) Te noteikti iederētos kāds stāsts no laika, kad dienēju armijas Speciālo uzdevumu vienībā. Apmācības procesā man krita daudzi iekšējie rekordi gan fizisko, gan garīgo spēju ziņā. Nekad nebiju domājis, ka cilvēks spēj sasniegt tādus fiziskos rādītājus, tik ilgi izturēt un nenolūzt.

– Tātad tu pats sev tolaik tomēr ticēji?