«Ir brīdis, kad skriet un kad plūst.» Kas ir šis Jānis Pētersons no «Citiem zēniem»?
Viņi ir seši – Citi zēni, kas pirms pāris gadiem strauji uzlēca uz Latvijas popmūzikas skatuves un visus sacēla kājās. Otrā vieta Muzikālajā bankā, uzvara Supernovā, dalība Eirovīzijā. Bet galvenais – priecīgu dejojošu un līdzi dziedošu cilvēku pārpildīti koncerti, vienalga, vai ir svelme vai līst. Visiem sešiem pa priekšu, visbiežāk košs, spilgts un drusku provokatīvs dziesmu tekstos, dejo Jānis Pētersons. Bet inteliģenci nenoslēpsi. Ir skaidri redzams – lai gan viņa, kā Jānis saka, darbiņš ir radīt ballīti citiem, viņa prāts nav ne krāsainu kokteiļu, ne meiteņu brunču apdullināts. Viņš šķiet tipisks un labs savas paaudzes piemērs – ar labu izglītību, pašpārliecināts, bet ne iedomīgs. Jānis grib dzīvot priecīgu, piepildītu dzīvi, nedarot pāri citiem, un to pašu gaida no pasaules.
Foto: Gatis Gierts. Stils: Laila Trilopa
Mūzika ir sliktākais bizness, kādu vien var iedomāties. Tajā nav izredžu pelnīt lielu naudu.
– Tu esi Rīgas zēns, vai ne?
– Var teikt, ka esmu rīdzinieks trešajā paaudzē, vecvecāki ieradās Rīgā bez nekā, strādāja, noīrēja dzīvoklīti un sāka te veidot dzīvi. Te pasaulē nāca mamma, viņas brālis. Esmu dzimis Rīgā, bet mēs pārcēlāmies uz Ādažiem, kad man bija trīspadsmit gadu. Vidusskolā atgriezos Rīgā, padzīvoju pie vecvecākiem, kuri nebija dabūjami prom no galvaspilsētas. Bet tagad jau pieaugušā vecumā sapratu, ka mani atkal velk uz Ādažiem. Tāpēc jau gadu man pieder zeme pie Gaujas. Vēl tikai tāds sīkums – uzcelt māju. Draugiem saku: «Brauksim uz zemīti!», un visi domā, ka tur kaut kas jau sākts būvēt, bet tur burtiskā nozīmē ir pļava.
– Cik tev ir gadu?
– Divdesmit astoņi.
