Ints Ķuzis: Nebiju zaglis vai bandīts, bet huligāns gan
Pērnruden medijus pāršalca ziņa par bijušā Valsts policijas priekšnieka policijas ģenerāļa Inta Ķuža slimību. Aizkuņģa dziedzera vēzis. Cīņa ar to vēl nav galā, Ints joprojām ik nedēļu dodas uz kārtējo ķīmijterapijas kursu, bet šī saruna nebūs par slimību, bet gan par laimi un visu to, kā dēļ ir vērts dzīvot.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Pieturzīmes
• Dzimis 1962. gadā Tukumā.
• 1991. gadā beidzis Minskas augstāko milicijas skolu.
• 2005. gadā kļuvis par policijas pulkvedi, 2009. gadā piešķirta policijas ģenerāļa pakāpe.
• No 2011. līdz 2020. gadam bijis Valsts policijas priekšnieks.
• 2011. gadā apbalvots ar 1. šķiras Viestura ordeni.
• Rīgas domes deputāts (Vienotība).
• Precējies, sieva Dzintra, meitas Kintija un Kristīne.
Ticu cilvēkiem, lai gan droši vien pēc visa, ko darba dzīvē esmu pieredzējis – nodevības un visa pārējā –, man nevajadzētu ticēt.
Neatceros, kad pēdējoreiz intervijas varonim esmu redzējusi tik dzirkstošas acis. Kad zvanu, lai aicinātu uz sarunu, policijas ģenerālis Ints Ķuzis atsaucas skaļā un skanīgā balsī, un tāda tā ir visu intervijas laiku. Un vēl viņam ir ļoti stingrs rokasspiediens, iespējams, viens no stingrākajiem, kāds man jelkad sniegts. Zīmīgā datumā – 4. maijā – Intam Ķuzim apritēs 60 gadu.
– Tiekamies 1. aprīlī. Sakiet, policijas ģenerāļi vispār ir uz jokiem?
– Bez jokiem nevar. Bet, runājot par Kriminālpoliciju, šis ir ļoti būtisks datums – visi galvenie saistošie dokumenti stājušies spēkā 1. aprīlī. Piemēram, Krimināllikums. Man ļoti palīdzējis tas, ka – par spīti negācijām – dzīvi uztveru pozitīvi. Ticu cilvēkiem, lai gan droši vien pēc visa, ko darba dzīvē esmu pieredzējis – nodevības un visa pārējā –, man nevajadzētu ticēt, bet es ticu. Uz daudzām lietām skatos caur ļoti pozitīvu prizmu.
– Pirms intervijas teicāt, ka esat gatavs runāt arī par slimību. Jūs skāra viens no vēža veidiem, ko grūti ārstēt. Daži cilvēki tādos brīžos ļoti sāk ticēt Dievam.
– Zinu. Man arī daudzi cilvēki rakstīja, aicināja atgriezties pie Dieva, pie ticības. Bet es palieku uzticīgs tai dzīves filozofijai, kas gājusi kopā ar mani visus gadus un nav pievīlusi. Tikai tāpēc, ka man konstatēts vēzis, mainīt savu attieksmi – vakar neticēju Dievam un šodien sākt ticēt? Nē, tas nav stāsts par mani. Nekad neesmu cēlis sapņu pilis, neesmu ateists un neesmu arī dievticīgs, neesmu no tiem, kuri paļaujas vienīgi uz to, ka viss notiek tikai tā, kā kāds tur augšā ir iepriekš izlēmis. Dzīve man ir iemācījusi – ir lietas, ko vari ietekmēt, un ir lietas, ko nevari. Saslimšanu ar vēzi es nekādi nevarēju ietekmēt. Pat ja katru svētdienu ietu pie altāra, nekas ar mani nebūtu citādi.
