Ingmārs Līdaka: Varbūt neesmu bijis labs tēvs, jo kopā visiem pabūt sanācis reti
Pagājušā gada pavasarī Ingmārs Līdaka pameta Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu. Vienu bez otra viņus grūti iedomāties. Dārzs rebrendojas – lai ko tas arī nozīmētu. Bet kā klājas Ingmāram, kurā daudzus gadus bijām pieraduši redzēt dārza seju un arī dvēseli?
Foto: Matīss Markovskis
Ja man pārmet, ka kopā ar armijas biedriem 23. februārī krogā iemalkoju sīvo, man ir ko atbildēt.
«Kā es varu dzīvot bez zoodārza? Atbildēšu ar līdzību. Pirms gadiem 15 ar sirds neirozi nokļuvu reanimācijā. Pirms tam kafiju biju dzēris litriem, neskaitot krūzes. Pēc slimnīcas bija no tās jāatsakās – ja pāris malciņu iedzertu, asinsspiediens uzlēktu debesīs. Gadu vai divus bija ļoti grūti, pat jūtot smaržu. Kad kāds blakus dzēra kafiju, likās, ka tūliņ iešu un viņam to krūzi atņemšu. Bet tagad ir gluži vienalga. Tāpat arī ar Zooloģisko dārzu. Kādu gadu ir grūti. Un pēc tam gandrīz vienalga.
Ar Rīgas zoodārzu biju cieši saistīts aptuveni 32 gadus, mana sieva Laura mazliet mazāk.
