Igo Fomins: Neesmu pārlie­cināts, ka nokļūšu paradīzē

 PIETURZĪMES: IGO

Par koncertu Maskavā tūkstošiem lielai auditorijai saņēmu 11 rubļus.

• Dziedātājs, mākslinieks, dzejnieks.
• 1988. gadā piedalījās Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperā Lāčplēsis, atveidojot galveno – Lāčplēša – lomu.
• Uz skatuves 43 gadus.
• 2015. gadā apbalvots ar V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.
• Igo Mūzikas un mākslas centra Ceplis saimnieks. 
• Trauku dizaina autors un dekorators.
• Vectētiņš mazdēlam.

Izaugsme ir straujāka, ja satiec pareizos cilvēkus. Skolā bija skolotāja ar talantu veidot labus mākslinieciskos kolektīvus. Tolaik mazākajām klasēm bija tādas šefklases, un manā šefklasē bija Jānis Šipkēvics. Tā klase vispār likās talantu salidojums. Viņiem šī skolotāja bija izveidojusi aģitbrigādi. Par spīti šā vārda atbaidošajam skanējumam, tā bija tāda savdabīga kaltuve, kur cilvēki apguva uzstāšanās prasmes, komunikācijas prasmes ar skatītājiem un daudz ko citu. Kā nākamā klase šai skolotājai bijām mēs – izbaudījām visu darba smagumu, līdz patiešām vari stāvēt uz skatuves. Tas ielika pamatus. Šī skolotāja perfekti pildīja savu misiju – nevis tikai mācīt savu priekšmetu, bet ieinteresēt ­bērnus par dzīvi.

Ja tā nebūtu Padomju Savienība, es būtu bijis ļoti turīgs cilvēks. Padomju Savienības iekārtā mākslinieku darbs bija nenovērtēta pašatdošanās, sava laika un līdzekļu ieguldīšana, nekad neieraugot rezultātu, kas varētu būt bijis citā ekonomiskajā sistēmā. Rietumos mākslinieki nopelnīja un ieguldīja savā tālākajā attīstībā, bet te oficiālais ieguvums bija smieklīgs. Jau biju ieguvis Grand Prix PSRS jauno dziedātāju konkursā Jūrmala-86, bet par koncertu Maskavā tūkstošiem lielai auditorijai saņēmu 11 rubļus. Bija 1987. gads, par koncertu solīja 26 rubļus, bet beigās lika parakstīt dokumentu par 11 rubļiem. Atteicos: ziniet, esmu vairāk pats notērējis, nekā jūs man te grasāties samaksāt, man tas nav vajadzīgs! Beigās parakstījos, ka novēlu šos rubļus Miera fondam. Tā, caur humoru, vēlējos paņirgāties par attieksmi pret māksliniekiem. 

Līdz ar atmodu kļuvu savā ziņā globāls. 1990. gads jau bija iespēju pilns, dzelzs vārti vērās vaļā, un mēs to izmantojām. Beidzot ar grupu Remix bija iespēja doties ārpusē – uz ASV. Tur sākās mūzikas projekts, kurā Amerikas puse ieguldīja milzīgu naudu – miljonus. Līdz 1992. gadam biju Amerikā, grupas sastāvs mainījās, tad tā izjuka – grandioza dzīves pieredze. Atskatoties uz atgūtās neatkarības gadiem kopumā, ­neesmu apmierināts ar to, kur esam. 

Sasniedzot kādu augstāko punktu, es zaudēju interesi par to.

To, cik dzīve deviņdesmitajos bija krimināli vājprātīga, sapratu tikai ar laika distanci. Savulaik deviņdesmitajos gados man Liepājā bija viens no pirmajiem mūzikas klubiem Latvijā u.t.t., vēlāk arī restorāns Pīle. Diemžēl tolaik tika piedzīvoti tik smagi ekonomiskie ap­stākļi, ka mani izšāva kā tādu šampanieša korķi, un esmu laimīgs, ka palicis dzīvs. Ir bijušas epizodes, par kurām vēl tagad neesmu gatavs runāt. Tika draudēts, viens otrs draugs pazuda, tika nošauts vai sadedzināts. Tas bija laiks, kurā dzīvojot varbūt nelikās tik briesmīgi, bet vēlāk saproti, ka esi atradies tādā kā kariņa gaisotnē, tikai ar ļoti ­drosmīgu skatu uz dzīvi.

Svarīgas ir nevis virsotnes, bet pats ceļš uz tām. Virsotņu ir bijis daudz, bet sasniegumu mirkļi dzīvē nav noteicošie. Sasniedzot kādu augstāko punktu, es zaudēju interesi par to. Tad jau redzu nākamos punktus, bet, sasniedzot arī tos, jau atkal vairs nav interesanti. Visaizraujošākais ir pats ceļš, process. Piemēram, šobrīd nodarbojos ar trauku dekorēšanu un dizainu. Process dažkārt ilgst 10–12 stundas dienā – ar palielināmo stiklu, brillēm uz deguna. Kad trauks ir šķietami pabeigts un gatavojas iet uz krāsni, domāju, ko varēju darīt citādi? Un tad – ai, ņemšu nākamo šķīvi, krūzi. Tas pats man ir ar dziesmām, dzejoļiem – ceļš ir daudz interesantāks nekā plakans diploms, ko saņem par paveikto. Protams, arī tas ir skaists punkts – aplausi, ziedi, Triju Zvaigžņu ordenis, bet patiesībā ceļš un virzība ir tas, kā dēļ dzīvojam. 

Ir bijis daudz kļūdu, bet nav pareizi mūžīgi par to pārdzīvot. Ja dzīvē ir iespēja runāt ar cilvēku un izmainīt attiecības, vajag atgriezties pagātnē un lietas sakārtot – ja tas ir iespējams un ja šis cilvēks arī to vēlas. Piedošana darbojas. Diemžēl manā dzīvē nesaprotamu iemeslu dēļ ir vairāki cilvēki, ar kuriem esmu bijis ļoti labās attiecībās, bet šo attiecību šodien nav. Tas liek jautāt, vai aizdomājamies: kas un kādā dzīves posmā ir bijis blakus? Un vai saprotam – kur viņi palika? Ir situācijas, kuras ar gadiem var sakārtot, bet ir tādas, kuras nevar, jo kāds ir pieņēmis lēmumu, acīmredzot uz visiem laikiem mainījis savu attieksmi, un tu pat nesaproti – kādēļ. Nav nekādu zīmju vai paskaidrojumu. Dažkārt attiecībām starp cilvēkiem nav ­izskaidrojuma. 

Mūsos ir daudz neizskaidrojamas enerģijas un ķīmiskas izjūtas par to, ar kuriem cilvēkiem vēlamies satikties, runāties, iemīlēties. Tas izskaidro, kāpēc ar kaut kādiem cilvēkiem kopā nav labi. Citkārt dzīve saved kopā ar šādiem cilvēkiem darbā. Tad veidojas konflikti, man vai otram var veidoties attieksme, ka nevēlos vairs šo cilvēku redzēt – un vispār bez paskaidrojumiem. Tā notiek. Daudz ko nezinām: kādēļ prāts mūsu vietā izdara kādu izvēli. Dažreiz ir sajūta, ka šai cilvēku grupai vienkārši ir jābūt kopā, lai izdarītu to vai to, un šiem – nav jābūt. Ir kaut kāda augstāka publiska režija, kas visu vada. 

Uz īsāku vai ilgāku laiku esmu kļuvis iedomīgs, bet īsti nav bijis laika ar iedomību dzīvot.

Mēdzu prātot, kas ar mums notiek pēc nāves – neesmu pārlie­cināts, ka nokļūšu paradīzē.