Iestrēgt Peru džungļos
Tikai pats sākums no mūsu sen izsapņotā trīs nedēļu garā ceļojuma gāja pēc plāna. Pārējo diktēja pandēmija, mūs, četrus latviešus, ieslogot Peru džungļu galvaspilsētā Ikitosā. Šī pusmiljona pilsēta, kas no ārpasaules sasniedzama vien ar avio un ūdens satiksmi un uzskatāma par vārtiem uz Amazones lietusmežiem, uz brīdi kļuva par mūsu brīvā režīma cietumu.
Foto: No Amazonia Expeditions arhīva un Ieva Nora Gediņa
Ja tobrīd, kad tropu svelmē pirmoreiz sastapām savu džungļu pavadoni Ronaldo, mēs būtu zinājuši, ka nepilnas nedēļas laikā Peru nogriezīs visu veidu satiksmi, atstājot mūs kā Covid-19 ķīlniekus Ikitosā, mēs pirktu pirmo iespējamo biļeti mājup. Taču koronavīrusa viesulis, kas tobrīd bija pārmeties uz Itālijas ziemeļiem, peruāņiem marta otrajā nedēļā šķiet kā sarunas vērta, tomēr 10 tūkstošus kilometru attāla problēma. Limā esot vairāki gadījumi, bet džungļu reģions ir viena nomaļa vieta, stāsta Ronaldo, kamēr tuktuku ieskauti braucam uz Amazonia Expeditions biroju. Tur gaida ar zaļu grebeni rotājusies iguāna un motorlaiva, kas mūs aizgādā līdz Tamšijacu Tahvajo rezervāta pievārtei. Kad sametam laivā mugursomas un laižamies augšup pa Amazoni, Ronaldo sprigani izkliedz tūrfirmas saukli: «Let the adventure begin!»
Pēc četrām stundām laivā un divām stundām, kas pavadītas rindās lidostā, saprotam, ka vienīgā šābrīža izeja – uz nenosakāmu laiku apmesties šai pilsētā.
Pateicoties mūsu brauciena smadzenēm Jurim un Elīnai, trīs nedēļām saliktais plāns ļautu izbaudīt Peru visā tās krāšņumā. No Amazones baseina lietusmežiem līdz koloniālajai pērlei Arekipai, kur nolaisties vienā no dziļākajām pasaules «bedrēm» – Kolkas kanjonā, lai pēc tam pa Salkantay taku Andos sasniegtu Maču Pikču augstumus un finālā atgūtos Klusā okeāna piekrastē uz sērfa dēļa. Peru esot sastopamas teju visas klimatiskajā klasifikācijā minētās zonas – no mitriem tropu mežiem līdz sausiem augstkalnu reģioniem, zemieņu stepēm un piejūras tuksnešiem. Mūsu pirmsbrauciena izaicinājums bija sapakoties, nepārsniedzot aviokompāniju pieļauto rokas bagāžas apjomu. Šā mērķa sasniegšanai tika aptraipīti virtuves svari, uz kuriem biežāk par augstākā labuma miltiem februāra beigās tika svērtas trekinga kedas un merīnvilnas T krekli. Kad pasaule atkal griezīsies, kā ierasts, šo pakošanās mākslu esam iecerējuši turpināt likt lietā. Mugursomas ērtums sevi pierādīja vairākkārt, tostarp lietusmežā tajā agrajā rītā, kad mūs novēloti sasniedza ziņas par valsts robežu slēgšanu un visa iedzīve bija acumirklī jāsamet līdzi, lai evakuētos. Tāpat arī atceļā Frankfurtes lidostā, kur robežsardze repatriantiem lika diennakti vadīt tranzītzonā bez iečekotās bagāžas.
Pasaulē lielākais ezers
Slīdēt pa Amazoni uz džungļiem – uz papīra tas izskatās krietni romantiskāk nekā dzīvē. Amazones intensīvā satiksme atgādina šoseju, un tās brūni dzeltenajos ūdeņos peld atkritumi. Upi dalām gan ar peruāņu naftas industrijas simbolu – daudzstāvu velkoņiem –, gan bezgala zemām kanoe, kas manevrējamas ar pārsteidzoši garā kātā piestiprinātu dzenskrūvi, principā – dzenstūri. Jebkurai laivai te jāiztur daudz saules un lietus, un vietējo amatnieku lepnums ir kanoe, kas top, tropiskajai ciedru priedei izdedzinot iekšpusi un nodarvojot ārpusi. Tā esot investīcija, kas par braucamo ļaus nedomāt 2–3 gadus, man pēcāk stāstīs viesnīcnieks Ričards, kuru no Anglijas uz Amazoni atvedusi viņa profesija – bioloģija.
