Ieskatījušies tieši acīs aukstai nāvei. Vladislavs un Ivans
Viņi abi ļoti gaida uzvaru un arī otrreiz nešauboties dotos aizstāvēt savu Ukrainu, lai arī ieskatījušies tieši acīs aukstai nāvei un pēc ievainojumiem nekad vairs nevarēs dzīvot kā agrāk. Vladislavs un Ivans pašlaik veseļojas Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Laila Trilopa
Paveicās, ka paliku dzīvs
Vladislavs Sidorcuks
«Gribētos, lai ātrāk ir uzvara un ātrāk varam sākt atjaunot valsti. Kaut kad mēs noteikti uzvarēsim,» saka Vladislavs.
Frontē visgrūtāk esot pierast pie tā, ka nemitīgi iet bojā karabiedri. Vladislavam ir 22 gadi, un pašlaik viņš mācās staigāt ar kājas protēzi.
«Esmu vienkāršs puisis. Līdz 18 gadu vecumam dzīvoju Žitomiras apgabala Radomišļas pilsētā, pabeidzu skolu, parakstīju kontraktu un devos dienēt armijā. Izvēlējos karadienestu, jo mani vecāki tolaik bija militāristi – tēvs bija snaiperis, mamma radiste. Sākumā Čornobiļas apgabalā, pēc tam nosūtīja uz Doneckas apgabalu. 13. februārī biju nodienējis četrus gadus, mans kontrakts beidzās, bet es parakstīju jaunu, un, kad 24. februārī sākās iebrukums, jau biju frontē 30 kilometrus no Doneckas.
