Ielūkojies, kas notiek aiz Latvijas Proves biroja durvīm, kur ik gadu testē 40 tūkstošus dārgakmeņu
Ārdurvis atveras tikai tad, kad aizvērušās iekšdurvis. Tā rakstīts pie ieejas Latvijas proves birojā – vietā, kas uzrauga dārgmetālu un dārgakmeņu tirdzniecību un kvalitāti Latvijā. Gadā te pārbauda vairāk nekā pusmiljonu dārglietu.
Foto: Shutterstock un Matīss Markovskis
Līgavas te nes saderināšanās gredzenus – grib zināt, vai līgavainis nemelo, ka akmens gredzenā ir īsts.
Latvijas Proves birojs nav privāts kantoris, bet gan Finanšu ministrijas pārraudzībā esoša kapitālsabiedrība. Testēšanas laboratorijā neviens nejaušs garāmgājējs iekļūt nevar. Specifiskas iekārtas, mikroskopi, lieli datoru ekrāni. Uz darba galdiem mirdzoši akmeņi, vesels rokassprādžu kalns ar mazu dimantiņu katrā, zelta ķēdītes un gredzeni – saujām. Te neko nepērk un nepārdod, te nenosaka dārglietu cenu, bet precīzu dārgakmens vai dārgmetāla sastāvu. Ik gadu biroja laboratorijā testē apmēram 40 tūkstošus dārgakmeņu un iespiež proves zīmogu ap 700 tūkstošiem dārglietu.
«Ja gribi pirkt cīsiņus, viss ir vienkārši: izlasi sastāvu, pēc tam pagaršo un zini – laba manta vai ne. Atšķirt zeltu no līdzīga izskata metāla vai briljantu no tā imitācijas nav tik vienkārši. Cilvēkam nav nekādas fizioloģiskas nepieciešamības pirkt zeltu vai briljantus – tas nav ne ēdiens, ne apģērbs, bez kā nevarētu iztikt. Cilvēks sevi grib pozicionēt ar dārglietas cenu, tāpēc ir svarīgi zināt – gredzenā ir īsts safīrs par 120 tūkstošiem eiro vai ļoti līdzīgs, bet sintētisks par 80 eiro,» saka Latvijas Proves biroja valdes priekšsēdētājs Pēters Brangulis, kas te strādā jau 27 gadus un kopš 2002. gada ir valdes priekšsēdētājs. 1994. gadā Pēters, ķīmijas students, pilnīgi tukšā vietā piekrita veidot Latvijas Proves biroju. Pirms tam Latvija bija iekļauta PSRS dārgmetāla kvalitātes un uzskaites kontroles īpatnajā sistēmā, kur informācijai par dārglietām bija ierobežotas pieejamības statuss.
