Gundars Kalve: Reizēm šķiet, ka man iedalītas savu tuvinieku neizdzīvotās dienas
«Gribu izrakt kārtīgu bunkuru un šad tad tajā pārlaist nakti, lai dzīve nešķiet rožu dārzs,» saka Jēkabpils zemnieks Gundars Kalve. Viņš bija pirmais latvietis, kas pērn mirkli pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā devās aizstāvēt savus draugus. Un pirms tam kļuva pazīstams kā vīrs, kurš Jēkabpilī vienatnē novāca okupāciju slavinošu pieminekli.
Foto: Matīss Markovskis
Man ir dzelžaina pārliecība, ka mājās vairāk atgriežas tie karavīri, kurus gaida ģimene.
– Pērn šajā laikā biji karā, bet šogad jau gandrīz mēnesi esi mājās…
– Ir redzēti TikTok karotāji – atbrauc, pafotografējas, uzņem kādu reportāžu, bet ar tikšanu līdz frontei švaki. Man ir savi kritēriji, cik ilgi jābūt karā, lai varētu uzskatīt, ka esi bijis kapājienā. Līdz mēnesim ir par maz, lai sauktu sevi par kara veterānu. Uz trīs mēnešu cīnītāju jau var skatīties nopietnāk, bet labāk, ja ir pusgads, gads. Kopš pagājušā gada februāra Ukrainā biju septiņus mēnešus. Tagad tur atgriezīšos ziemā.
Mēs ģimenē visu darām, savstarpēji vienojoties, – apsēžamies pie galda un izrunājam. Jau ziemā man sievai bija priekšlikums, ka turpmāk karošu tā: trīs mēnešus fronte, deviņus – mājas, un atkal – trīs mēnešu fronte, deviņus mājās.
