Gundars Bojārs – meklējot pazaudēto sevi
Lai gan lielākā daļa latviešu GUNDARU BOJĀRU pazīst kā politiķi un uzņēmēju, arvien biežāk viņa vārds izskan rūdītu piedzīvojumu meklētāju aprindās. Laikā, kad norit mūsu intervija, Gundara ģimene kravā somas, lai pēc nedēļas dotos viņam līdzi ekspedīcijā uz Peru. Pašam Gundaram tā būs jau trešā reize šajā neparastajā Dienvidamerikas zemē.
Foto: no Gundara Bojāra personiskā arhīva
Fermā satiku visādus interesantus cilvēkus. Cilvēkus, kuri ir baņķieri un juristi, bet fermā guļ ļoti, ļoti spartiskos apstākļos.
– Ar ko Peru tik ļoti aizrauj? Trešo reizi atgriezties vienā un tajā pašā valstī – tas tomēr ir diezgan daudz.
– Sākumā mani aizrāva pati Dienvidamerika. Stāsts ir par piecdesmitās jubilejas svinēšanu. Te visi sāka dot mājienus, ka jātaisa balle. Un tad es panikā mēģināju kaut ko izdomāt. Izdomāju, ka vajadzētu sarīkot pasākumu sev. Vienam. Jo tā ir mana jubileja. Un izdarīt kaut ko pilnīgi traku, ko nekad neesmu darījis. Devos uz Argentīnu. Nogāju ļoti skaistu un interesantu maršrutu – Manzano Historico. Tas atrodas Mendosas apgabalā, kur ražo Malbec vīnus. Taka ved pāri kalniem, kur kāds argentīniešu ģenerālis gājis atbrīvot Čīli. Tas bija ļoti skaists piedzīvojums backpacking stilā. Desmit dienas gāju pa kalniem.
– Viens pats?
– Viens pats. Cilvēkus gan šad tad varēja satikt. Vietējos gaučo. Tā nu savu piecdesmito jubileju nosvinēju ļoti skaistā kalnu ielejā pie Čīles robežas. Un… tas bija sākums.
Tad nāca Atakamas tuksnesis, kas atrodas uz Čīles, Argentīnas un Bolīvijas robežas. Nedēļu gāju viens pats līdz Zapaleri vulkānam, kalnā augšā un pēc tam atpakaļ. Tas laikam bija visekstrēmākais piedzīvojums, jo tur nebija neviena cilvēka, nekādu sakaru, nekā. Bet kopumā man iepatikās Dienvidamerika un turienes cilvēki.
