Gunāra Ķirsona mazdēls Alberts: Veiksme lai paliek vārguļiem
«Veiksme lai paliek vārguļiem, man vairāk vajag izturību,» – tā smaidīdams saka uzņēmēja Gunāra Ķirsona mazdēls Alberts Ķirsons. Nupat vectēvs viņu iesaistījis uzņēmējdarbībā. Jaunie nāk!
Foto: Matīss Markovskis
Esmu daudzkārt dzirdējis savas dzimtas stāstu un domājis – diez kā vecvectēva vietā darītu es? Kas es būtu – domātu par sevi un mantu vai par ģimeni?
Alberts uz sarunu ierodas, brīnīdamies pats par sevi – neesot speciāli rēķinājis, lai ienāktu pa izdevniecības vārtiņiem ar sekundes precizitāti. Šī ir viņa pirmā intervija, tāpēc puisis pirms tam lūdz atsūtīt vismaz dažus jautājumus, lai drošumam varētu sagatavot atbildes. 20 gadi, smaidīgs, kājās košas kedas, uz vaiga acīmredzami sena, bet visai labi pamanāma rēta. Galanti paklanās.
– Esi uztraucies?
– Vairs nē. Vakar padomāju, ko gribētu pateikt, un tagad man ir mierīgāks prāts. Interviju pieredzes man nav, bet mēģināšu!
– Vai zini, kāpēc tev dots vārds Alberts?
– Manai mammai Evijai šis vārds šķita ļoti vīrišķīgs. Mammas vectēvs – mans vecvectēvs – arī bija Alberts Ķirsons, mums abiem ir vienāds vārds un uzvārds. Par vecvectēvu esmu dzirdējis ļoti daudz spilgtu stāstu.
– Pastāsti kādu!
– Alberts Ķirsons bija turīgs saimnieks Rugājos. 1949. gada izsūtīšanā uz Sibīriju aizveda viņa sievu Esteri ar četriem bērniem – Alberta tobrīd nebija mājās. Varbūt vēl esmu par jaunu, lai tā pa īstam saprastu, cik tā bija drausmīga situācija. Vecvectēvam bija pietiekami daudz naudas un dārglietu, lai mēģinātu tikt prom uz jebkuru citu valsti, bet viņš palika Latvijā. Veselu gadu meklēja, uz kurieni aizvesta viņa ģimene. Atrada un pats labprātīgi devās uz Sibīriju pie sievas un bērniem. Tur Albertam un Esterei piedzima viņu jaunākais dēls, mans vectēvs Gunārs Ķirsons.
Esmu daudzkārt dzirdējis šo dzimtas stāstu un domājis – diez kā vecvectēva vietā darītu es? Kas es būtu – domātu par sevi un mantu vai par ģimeni? Manuprāt, esmu vēl pārāk jauns, lai atrastu atbildi…
– Ļoti spēcīgs stāsts!
– Tāpēc jau man deva vecvectēva vārdu. Viņš bija krietns saimnieks. Albertu Ķirsonu cilvēki ļoti cienīja. Apzinos, ka šis mantojums – vārds un dzimtas stāsts – uzliek man lielu atbildību. Gan mans vecvectēvs Alberts, gan vectēvs Gunārs ir zināmi cilvēki. Nu nāk mana kārta, un agrāk vai vēlāk es arī par tādu kļūšu. Gribētos, lai arī mans vārds asociējas ar godīgumu. Cenšos dzīvot mērķtiecīgi, pozitīvi un labi izturēties pret citiem.
