Grupu Menuets un Pērkons mūziķis Raimonds Bartaševičs: Dzīvi veido tarakāni paša galvā, nekas cits
RAIMONDS BARTAŠEVIČS nevienam neizdabā, nelīdzinās un neseko. Jau vairāk nekā pusgadsimtu cilvēki viņu pazīst kā grupu Menuets un Pērkons mūziķi. Taču viņš pats sevi kā mūziķi nepozicionē. Bartaševičs iztiku vienmēr pelnījis ar mūziku nesaistītos darbos, lai uz skatuves varētu nodoties idejai. «Es parakstos zem katra vārda, ko dziedu.»
Foto: Lauris Aizupietis
Alfabēts jau ir uzrakstīts
Jūs mācāt mani vēlreiz sākties,
Es vēlos tikai turpināties.
Šīs rindas Raimonds Bartaševičs izdzied Pērkona dziesmā Mūžs. «Mans mūžs sakrita ar rokenrola mūžu. Kad man parādījās kaut kāda apziņa, tas viss pasaulē sākās. Un tagad – ar pandēmiju – viss beidzās. Cikls ir noslēdzies.» Bartaševičs netic tam, ka varētu atkal pieredzēt koncertus to agrākajā veidolā: plaši apmeklētus, ar skatuves priekšā lēkājošiem brīvdomātājiem.
Ir jāpārkāpj pāri sev un jānolec no klints. Visi nostāv tās malā, nezinot, ka var arī aizlidot, nevis tikai nokrist un nosisties. To jau nezini, kamēr nenolec. Un mums bija tā, ka bija jālec.
Raimonda skatuves mūžs ir bijis apbrīnojami ilgs, aizsācies Menueta sastāvā 1968. gadā. 1980. gadā uz Menueta dalībnieku sastāva bāzes izveidojās Pērkons, ļaujot vienai un tai pašai mūziķu-domubiedru plejādei iekarot klausītāju sirdis uzreiz divās – sastāvos līdzīgās, taču muzikāli ļoti atšķirīgās – grupās. Abas turpina koncertdarbību un publikas atsaucību spējušas noturēt cauri laikiem un paaudzēm. «Mūs kopā tur vēlme spēlēt. Un tā vēlme piemīt pilnīgi katram. Ar mums dzīvē var notikt visādas lietas, bet, kolīdz mēs kāpjam uz skatuves dēļiem, tās atkāpjas otrajā plānā. Mūs ne tik daudz saista kolektīvs, kā pats teikuma priekšmets – mūsu mūzika. Tādu šodien neviens cits nespēlē,» ir pārliecināts Bartaševičs.
Abu grupu dziesmas Latvijas mūzikā izceļas ar dziļdomīgiem dziesmu tekstiem, kurus rakstījuši nevis paši mūziķi, bet gan Latvijas dzejas klasiķi. «Ir jāļauj strādāt profesionāļiem,» skaidro Bartaševičs. «Alfabētu es zinu. Es varētu sēdēt un no sevis kaut ko izspiest. Daudzi tā arī izspiež, tiražē, un nauda nāk griezdamās. Bet tas nav tas!» strikts ir dziedātājs. «Teksts ir pats galvenais. Mēs domājam valodā. Domas galvā raisās caur valodu, citādi nemaz nevar būt.»
Bartaševičs norāda, ka cilvēku, kuri runā latviešu valodā, ir vairāk nekā miljons, taču tādu, kas valodu patiešām izprot un spēj uztvert dziesmu tekstos pausto domu, esot ļoti, ļoti maz. Tāpēc viņa un kolēģu izpildītā mūzika nekad nebūs masu patēriņa prece un nevar dzīvot arī kā fona mūzika.
Gan Menueta, gan Pērkona koncertu repertuāru veido dziesmas, kas tapušas krietni sen, – pēdējo 30 gadu nogrieznī abas grupas minimāli nākušas klajā ar jaunu materiālu. Bartaševičs to salīdzina ar alfabētu, kas jau ir uzrakstīts, un jauni burti to vairs nepapildinās. «Jaunavības plēvi arī var atjaunot. Tas ir apmēram tas pats, kā ar kosmētiskām operācijām mēģināt no sevis izspiest to, ko vairs nevari izspiest. Ar matemātikas palīdzību – algoritmiem – izskaitļot, kas tagad būs populārs. Man to nevajag. Absolūti nevajag.»
67 gadus vecais dziedātājs nešaubās, ka viņa izpildītā mūzika dzīvos arī turpmāk un Latvijas kultūras kanonu nepametīs. «Ja tas dzejolis ir izcils, ja tā mūzika ir ģeniāla, tad tā dziesma ir pārlaicīga. Tā nevar šodien būt ģeniāla, bet rīt sūdīga.»
Nauda novirza no mērķa
Pasmejies, ja tu gribi,
Paraudi, ja tev vajag,
Tikai pavisam klusu,
Tu jau zini, kas būs,
Ja tu kliegsi!