Grupas Pērkons solists Raimonds Bartaševičs: Māksla kategoriski ir pretrunā ar veselību
Grupas Pērkons solists Raimonds Bartaševičs ir rokzvaigzne ar stilu – gan ārēju, gan iekšēju. Gatavs degt un liesmot uz skatuves, viņš darbdienās ir atturīgs un delikāts virtuvju arhitekts un iemācījies neķert kreņķi. Arī par gaidāmo Pērkona simforoka koncertu Dzintaros 4. septembrī viņš galvu nelauza, taču savulaik šī skatuve dziedātājam kļuva liktenīga – uz tās viņš piedzīvoja savu infarktu.
Foto: Matīss Markovskis
Godīgi sakot, cilvēks kā bioloģiska būtne ir pilnīgā pretrunā ar rokenrolu.
Meitenēm patīk bundzinieki
«Toreizējais koncerts Dzintaros man bija pirmais trauksmes zvans, un, godīgi sakot, cilvēks kā bioloģiska būtne ir pilnīgā pretrunā ar rokenrolu. Ja tev nav pluss un mīnuss, enerģija nerodas. Ja sēdi spa, meditē un dzer zāļu tēju, tur labākajā gadījumā sanāks klusināta vijoļmūzika, un nebūs ne blūza, ne džeza, ne Čikāgas piepīpēto krodziņu. Un arī rokmūzikas nebūs.
Savulaik ar Juri Kulakovu runājām – kāpēc tu nebaudi savas dzīves augļus?… Dzīve padevusies grūta, taču tā ir notikusi, un tagad pienācis laiks pagozēties saulītē. Teikšu tautas vārdiem – Savu laiku dubļus bridu, savu laiku rotājos… Viens ir uzkāpt kalnā, bet daudz grūtāk ir prast lēni nokāpt lejā un dabūt eiforiju, kas rodas no spiediena maiņas, svārstoties augstumam virs jūras līmeņa. Viss ir noticis. Viss ir bijis. Tā trakākā lieta, ko visi zina, bet daudzi neprot, ir – dzīvot realitātē. Tāpēc arī visas šīs iedomas, sapņi, fantāzijas, tieksmes, vēlmes. Ikdienā tiekos ar cilvēkiem, kuriem sāp sirds un galva, jo kaut ko ļoti vajag… Bet tā ir izdomāta, iedomāta pasaule. Ilūzijas un nepārtraukto gribēšanu pastiprina arī narkotikas, alkohols, kas ir surogāti. Beigās vai nu tu esi pārdzēries un nobraukts, vai sirds plīst pušu. Beigas un čau.
Jaunībā es savu dzīvesveidu neizvēlējos. Man bija četrpadsmit, kad Luksemburgas radio sāka raidīt bītlu mūziku, ko klausījos pa naktīm. Paps klausījās Amerikas balsi. Dzīvoju Mellužos, divas ielas aiz brāļiem Sējāniem. Manējā bija Puķu iela, un tas bija hipiju laiks ar Parīzes nemieriem. Pumpuru skola bija ar boksa novirzienu. Es biju svarā viegls, bet rokas – garas. Kad izstiepu dūri ar cimdu, neviens man klāt netika un pat kāds lielais, treknais bija gar zemi.
