Gribēt un nedabūt – kāpēc vecumam ir nozīme 1

Daži kungi tikai paskatās, daži saņemas uzrunāt, vēl daži lemj, ka tieši šis smukumiņš pacels testosteronu līmenī, kāds tas bija pirms gadiem 15 vai pat 20.  Ar jauno zaķenīti pie sāna šis viegli sirmot sākušais kungs uz vienaudžiem nu raugās mazliet tā kā no augšas, klusi pie sevis (vai arī ne tik klusi – pat palieloties draugiem) priecājas par atkal lielisko potenci, dažs vēlreiz kļūst par jauno tēvu. Tam visam mutuļojot, kungs īpaši nedomā par to, kas risinās zaķa galvā, neņem pie sirds visus zaķa izgājienus un nevaicā sev, kāpēc viņa ir blakus un cik ilgi tas tā būs… Bet zaķis vairumā gadījumu ir jauns, nepieredzējis, toties cieši pārliecināts, ka nekad nekļūs vecs un krunkains, ka vienmēr varēs piesist kāju pie zemes, apvainoties par visu un visur, dabūt visu kāroto… Un ka viss vienmēr tiks piedots tikai tāpēc, ka «es taču esmu jauna» un «man tas pienākas»! Kā es to zinu? 

Jo arī Zeldai kādreiz bija 19. Un Zeldai tolaik bija draugs. Divreiz vecāks jeb 38 gadus vecs. Vecs – jo tolaik tādi, manuprāt, bija veci. Tagad satiekoties es tādus saucu par jauniem. Nu viss ir otrādi – jaunie zaķi viņi ir man… un… un es neprasu, kas esmu viņiem. Kāda gan tam nozīme?

To visu es saprotu tagad. Toreiz? Ha!