Ģitārists Mārcis Auziņš: Bohēmu atļauties es nevaru
Ģitārists MĀRCIS AUZIŅŠ nesen laida klajā savu trešo soloalbumu Lielā plūsma. Mūzika ir Mārča lielā kaislība, kurā izskan viņa dzīve. Mīlestība, prieks un sāpes – ļoti personīgi pārdzīvojumi tiek atklāti izjustā mūzikas valodā.
Foto: no personiskā arhīva (Dagmāra Legante)
Vieglāk ir būt kopā ar cilvēku, kurš zina vai vismaz cenšas izzināt, kas viņš ir, kāda ir viņa sūtība, un pie tā arī strādā.
1.
Bohēmu nekad neesmu varējis atļauties. Vecākie kolēģi stāsta par nedēļu ilgām uzdzīvēm, pulksteņa atstāšanu lombardā, instrumenta pārdošanu… Es tā nevarētu, man sāktos sirdsapziņas pārmetumi.
Man šķiet, ka tie, kuri kopš bērnības līdztekus vispārizglītojošajai skolai ir gājuši arī mūzikas skolā, ir pieraduši pie darba, pie noteikta grafika, sevis disciplinēšanas. Tu pabeidz mācības vienā skolā, dodies uz otru, kur līdz vakaram trenējies spēlēt klavieres, tad dodies mājās mācīties un jau septiņos no rīta celies, lai apmeklētu kori. Manī tas ir ielicis izjūtu, ka ik dienu ir jāstrādā un bohēmu atļauties es nevaru. Jāteic godīgi, ka arī pats nejūtos komfortabli, ja kaut dienu neesmu vingrinājies, sevišķi pēdējos gados, kad spēlēju solokoncertus. Uz skatuves esmu viens, līdz ar to vēlme būt labā formā ir gan iekšēja, gan ārēja nepieciešamība.
2.
Tagad mūziķi grēko nevis ar alkoholu vai narkotikām, bet darbaholismu – stundas neviens neskaita, ir pārpūle.
Laikā, kad vēl uzstājos kopā ar daudziem Latvijas māksliniekiem, braukāju uz Krieviju un citām valstīm sniegt koncertus un līdztekus tam studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kādā trešajā ceturtajā kursā piedzīvoju veselības problēmas – mūsdienās daudziem labi zināmo veģetatīvo distoniju. Pirms biju ar to sastapies pats, mēdzu pasmaidīt un domāt, ka tā ir tāda jauna modes tendence.
