Gints Amoliņš: Mani tuvinieki nav sajūsmā, ka braucu uz kara zonu
Mūsu valsts ārpolitikas dienests, ļoti iespējams, palicis bez izcila diplomāta, toties Latvijas mediju vide ieguvusi talantīgu, ar asu prātu apveltītu ārzemju ziņu žurnālistu, karsto punktu korespondentu Latvijas Televīzijā. Plašu atpazīstamību Gints Amoliņš ieguvis līdz ar Ukrainas kara sākumu – par notikumiem viņš skatītājiem stāsta tiešajā ēterā, to nepārtraucot arī brīžos, kad fonā skan šāvienu trokšņi.
Foto: Māris Kreicbergs
Pieturzīmes
• 37 gadi.
• Audzis Raganā, mācījies Rīgas Katoļu ģimnāzijā.
• Studējis starptautiskās attiecības un ārpolitiku Tallinas starptautiskajā universitātē Audentes un Dženovas Universitātē Itālijā.
• Karjeru medijos uzsācis ar praksi Latvijas Radio Ārzemju ziņu nodaļā, kur vēlāk strādājis 10 gadu.
• Veidojis televīzijas filmu Dzīvības tilts par kara notikumiem pie Irpiņas.
• Runā piecās svešvalodās: angļu, krievu, franču, itāļu un igauņu.
• Mūzikas skolā apguvis akordeona spēli, spēlē arī ģitāru un bungas.
• Aizraujas ar kino.
• Kolēģi uzteic Ginta gatavoto lazanju kā īpašu garšas piedzīvojumu.
Pēdējie mēneši Gintam nav bijuši viegli, ar neilgu laika atstarpi mūžībā devušies abi viņa vecāki. Vai darbs ir glābiņš no drūmām domām? Arī to jautāju viņam šai sarunā, bet atbild Gints pavisam lakoniski. Un atzīstas, ka viņam daudz vieglāk ir izvaicāt citus, nekā stāstīt par sevi. Arī atbildot uz personīgiem jautājumiem, saruna beigu beigās tik un tā atgriežas pie notikumiem Ukrainā. Gints runā lēni un apdomīgi, brīžam klusē, un mūsu sarunā ir jautājumi, pēc kuriem pauzes ir garas.
Svarīgākais – jāturpina domāt par Ukrainu. Kariem mēdz būt tāda slikta blakne – kad kari ievelkas, par tiem aizmirst.
– Būdams ārpolitikas žurnālists, esat intervējis daudzus ievērojamus politiķus, bet droši vien profesijas īstais nervs ir iespēja būt klāt notikumiem kara zonā?
– Jā, žurnālistam tāda iespēja ir kā ierakšanās ar abām rokām visā notiekošajā.
– Dažādas aptaujas un pētījumi ik gadu atkal no jauna apliecina, ka žurnālistika ir starp bīstamākajām profesijām pasaulē. Arī šajā karā daudzi žurnālisti zaudējuši dzīvību. Šis risks nekad jūs nav atturējis?
– Tas neattur, jo vairāk baiļu jau ir ārpusē nekā iekšpusē. Strādājot un dzirdot šāvienus vai sprādzienus, tajā mirklī nav baiļu vai panikas. Protams, ir jābūt piesardzīgam, un es sevi uzskatu par piesardzīgu cilvēku. Gluži zem tanku ķēdēm nekad neesam līduši, bet tas, ka kaut kur var nokrist raķete, sprāgt lādiņš… nu, ja nokritīs, nokritīs, neko tu tur nevari izdarīt. Esmu domājis par tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kas dzīvo vietās, kur notiek kaujas. Ja viņi tur dzīvo, kāpēc gan lai mēs nedotos uz Ukrainu un neatspoguļotu tur notiekošo?
– Vai tas ir žurnālista instinkts – braukt uzzināt un redzēt, kas notiek, nevis domāt par sevi un to, kā izkļūt no valsts sveikam?
– Atgādināšu, ka ziņu gatavošana ir komandas darbs. Operatori Ingus Graudiņš un Aigars Kovaļevskis, pastāvīga saziņa ar Zaķusalu, plānošana – es esmu aisberga redzamā daļa, bet apakšā ir milzīgs komandas darbs. Mums ir pārdomāti plāni, ir skaidrība, kurš būtu labākais virziens, kurp doties nepieciešamības gadījumā.
– Vai tiešām nekad neesat jutis bailes?
– Man grūti novilkt līniju starp to, kas ir bailes un kas – satraukums, bažas. Domāju, tā ir daudziem žurnālistiem, kuri tur strādā. Piemēram, brauc kaut kur pa ceļu, un – kā jau daudzviet Ukrainā – ceļš ir tukšs, visapkārt mežs. Tad, protams, brauc, cik ātri vien iespējams, lai nokļūtu nākamajā vietā, jo nezini, kas pa ceļam var notikt.
