Georgs Rubenis: Vecās brūces atveras vaļā, un straumēm līst asinis

Teksts 
GEORGS RUBENIS,
speciāli žurnālam KLUBS

Pārfrāzējot mūsu prezidentu – kas neizdzīvos, tas ­nepiedzīvos iniciāciju.

Gadu no gada aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju piedalās dažādos dažādas kvalitātes, formas un ilguma retrītos. Brīžiem tā vien šķiet, apgrozoties atsevišķās cilvēku aprindās, ka esam nonākuši garīguma atdzimšanas un atkal aktualizēšanas laikos. Vēl salīdzinoši nesen šādos pasākumos lielākoties piedalījās daiļā dzimuma pārstāves, bet nu aizvien vairāk ir redzami arī vīriešu kārtas pārstāvji. Kas – gandrīz neticami – dažos pasākumos pat veido dalībnieku vairākumu. Vīriešus, vismaz balstoties sarunās, visvairāk vilina šis ne vienmēr vienkārši izskaidrojamais jēdziens – iniciācija. Taču kas tad galu galā tā ir? Kāda ir iniciācijas jēga, nozīme? Un gluži pašsaprotams jautājums – vai tā ir domāta visiem? 

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, nepieciešams nedaudz atskatīties mūsu cilvēktapšanas vēsturē. Paskatīties, ko tas nozīmēja tajos, agrīnajos laikos, un tad caur šo filtru paskatīties ko tas nozīmē un kā tas izskatās modernajā sabiedrībā. Protams, raudzīties tik senā pagātnē daudziem cilvēkiem ir mulsinoši, mūsdienās, 21. gadsimtā, kad visu savu dzīvi iespējams organizēt, vadīt un koordinēt ar dažādu tehnoloģiju iespējām. Gluži nevilšus rodas sajūta, ka tas ir zināms re­gress – meklēt, atrast un aktualizēt kaut ko, kas radies tūkstošiem gadu senā vēsturē, ir sen aizmirsts, atmests un, jā, kļuvis ­mazlietots.

Kas neizdzīvos, tas nepiedzīvos iniciāciju

Senajos laikos – cik var spriest mūsdienu pētnieki, gan analizējot vēstures liecības, gan arī izprotot cilšu sabiedrības, kas dažādās pasaules malās (pārsvarā gan dienvidu puslodē) mīt aizvien, –  iniciācija bija centrālais notikums, kas jauniešus ievadīja pieaugušo kārtā.