Fotogrāfs Gunārs Janaitis: Padomju laikā objektīvs varēja būt stiprāks par lodi
Fotogrāfs Gunārs Janaitis, aizejot mūžībā, atstājis milzīgu kultūrvēsturisku bagātību – sava laika liecības, tvertas fotomirkļos, un laikabiedru portretus, kas saglabājuši personības atveidu no laika, kad savā ritējumā tas sen jau ir cits.
Foto: Gunārs Janaitis un Valdis Ošiņš
Vakarpusē satikāmies uz kanāla tilta un ar nazi koka margās iegriezām datumu – 25.III 1949. – un kopīgi zvērējām atriebties.
Kad bezspēcīgs kļūst laiks
«Ja mani kaut kas interesē, tad tā ir cilvēka būtība. Es vienmēr esmu mēģinājis to nepalaist garām, lai fotogrāfija būtu kā dārgmetāla monēta, kuras vērtība ar laiku nedevalvējas, bet vienīgi pieaug,» Gunārs Janaitis teicis sarunā ar Kultūras Dienu, kad 2018. gadā izdevniecībā Neputns iznāca viņa fotoalbums – grāmata Personības un laikmets, kurai viņu neatlaidīgi rosināja izdevniecības galvenā redaktore, mākslas zinātniece Laima Slava. Ar viņas atļauju rakstā izmantošu Gunāra Janaiša abu sarunā stāstīto un dažas šī albuma fotogrāfijas.
Arī IEVAS Stāstiem bijusi laba sadarbība ar vienmēr atsaucīgo fotomeistaru, kad, rakstot par aktieriem, lūdzām viņam kadrus no izrādēm. Gunārs Janaitis bija saistīts ar Nacionālo teātri, Dailes teātri, Nacionālo operu un baletu, un viņa fotokameras apstādinātie mirkļi runāja izteiksmīgāk par vārdiem.
Gunāram pašam piemita arī rakstītāja talants. Pie portretēto fotogrāfijām viņš bieži pierakstīja garāku vēstījumu. Par Olgu Lisovsku: «Mums ar Olgu bija ilgstoši labas un draudzīgas attiecības. Zināju, ka arī viņas attieksme pret realitāti bija kā dzejniecei. Padomju laikā nekādus pašaizsardzības gāzes baloniņus pret suņiem, huligāniem un laupītājiem iegādāties nevarēja. Bet baloniņu, ko Olga ilgi nēsāja savā somiņā drošākas pārvietošanās dēļ, viņai atveda draudzene – tulkotāja no Ņujorkas. Nu, protams, nelegāli. Cik ilgi nēsāsi baloniņu tāpat vien? Olga neapmierināti man klāstīja, ka baloniņu diemžēl nav bijis iespējams izmēģināt, jo neviens nekādā veidā līdz šim nav viņai uzbrucis.»