Finansists un ekonomists Reinis Rubenis: Cilvēks uz naža asmens

Savulaik Reinis Rubenis intervijā KLUBAM teica: «Vecāki ar savu bagātīgo, dziļo iekšējo pasauli manī ielikuši gan vērotāja skatu, gan lielu pašrefleksijas spēju, arī patīk vērot, domāt, secināt, mēģināt saprast sevi un apkārtējos. Vieglākais ir dot padomus citiem, bet pats grūtākais – izzināt sevi. Galīgu risinājumu nav, un arī es neesmu pārstājis jautāt.Uzņēmējdarbība mūsdienās ir līdzīga kariņa spēlēšanai. Lielāks piepildījums, manuprāt, ir tiem, kas cīnās par vērtībām, nevis tikai uzvarām. Bēdīgi, ja nauda kļūst par pašmērķi, jo tad tā pārvēršas slazdā. Tas ir tikpat kā dzert sāļu ūdeni, no kura slāpes ir vēl lielākas.»

Savas pārdomas par dzīves jēgu, tās meklējumiem Reinis Rubenis šoreiz uztic KLUBA platīna numuram. 

***

Esmu vadītājs, un mans darbs galvenokārt ir darbs ar cilvēkiem. Pirmā atziņa, ko esmu vairākkārt pārbaudījis, ir reizē banāla un sāpīga: ir man līdzīgāki – domāšanā, dzīves izjūtā un darbību ritmā – un ir atšķirīgi, ne tik vienkārši izprotami. Protams, interesantāki liekas atšķirīgie vai nedaudz atšķirīgie – tie, kuri domā citādi un ar to vien paver kādu citu skatpunktu arī man pašam. Protams, tas nav nekas jauns, ka dažādībā ir spēks. Tagad, kad viss mūžs ir viens nebeidzams skolas sols, arvien no jauna nākas mācīties ­paieties pretī atšķirīgajam.

Kirkegoram cilvēka izvēle ir pati galvenā problēma, jo no acumirklīgas izvēles atkarīgs tas, kas cilvēks būs un paliks visā mūžībā.

Bet tie, kas ir vadītāji, un tie, kas vēl grib būt labi vadītāji un mēģina nepaiet garām dzīves virpuļiem, ar kuriem nākas saskarties, sastopas ar situācijām, kur pretenzijas nav izprotamas un cilvēka rīcības motīvi nav izskaidrojami. Man ir bijuši gadījumi, kur nespēja sastrādāties starp diviem vienlīdz saprātīgiem cilvēkiem, kuri abi vēlas darīt savu darbu labi, ir tik liela, ka saskarsmē viens ar otru nokļūst stāvokļos, kuros arī paši ar sevi vairs nelepojas, un paliek kauns par savu rīcību. Protams, gan viens, gan otrs vienmēr var izspēlēt varas pozīciju – šo es pieciešu, jo man nav izvēles, vai ar šo es tikšu galā, jo es varu noteikt, utt., bet te ir iespējams un var arī apstāties un ievilkt elpu.

Tātad otra atziņa ir mēģināt vēlreiz iedziļināties gan otra, gan savas rīcības motivācijā. Un viens no veidiem, kas man pašam kā vadītājam ir palīdzējis, ir bijuši mani centieni paskatīties uz cilvēku kā eksistenciālu būtni. Uz to, ka cilvēka izvēli un tātad arī viņa rīcību nosaka tas, kādā eksistenciālajā stadijā viņš atrodas. Lai šo ilustrētu, par palīgu ņemšu kādu sev ļoti mīļu un tuvu autoru – Sērenu Kirkegoru. Protams, šā raksta mērķis nav neko absolutizēt, ne arī kāda jauna vadības teorija… drīzāk centieni paplašināt redzesloku, rosinot pārdomas par sevi pašu un par citiem, centieni saprast sevi un citus. Kirkegora eksistenciālās pārdomas mani pašu ir uzrunājušas, un pie tām allaž no jauna atgriežos, lai vēl un vēl rastu kādu padomu.

Es atbildu par to, ko izvēlos

Kirkegors ir dāņu filozofs, teologs, kurš rakstīja par kristietības, ētikas un morāles, psiholoģijas tēmām, daudziem Latvijā viņš nav svešs, darbi tulkoti arī ­latviski. Kirkegors īpašu uzmanību pievērsa jautājumam par to, kā mēs dzīvojam kā savpatni indivīdi – uzsverot mūsu konkrēto realitāti, mūsu atbildību par to, ko mēs paši izvēlamies, jo: «Es atbildu par to, ko es izvēlos.» Saka, ka Sērens Kirkegors ir viens no eksistences filozofijas aizsācējiem, veidotājiem. Bet ko tas nozīmē? Kirkegoram cilvēka izvēle ir pati galvenā problēma, jo no acumirklīgas izvēles atkarīgs tas, kas cilvēks būs un paliks visā mūžībā. No mirkļa izvēles izšķiras mūžība – mēs tajā esam uz naža asmens!  Kirkegors apgalvo, ka visam, kas notiek, aizmugurē ir cilvēks – eksistenciāls cilvēks! Un tas, kādā eksistenciālās attīstības stadijā viņš atrodas, nosaka viņa rīcības motivāciju.

Bet, pirms es pāreju pie šo stadiju tuvāka apraksta, pateikšu nedaudz par pašu Kirkegoru. Viņš dzimis un uzaudzis turīgā ģimenē, lai gan paša tēvs savā jaunībā bija izjutis trūkumu un nabadzību. Zīmīgs iespaids ir atgadījumam, kad tēvs jaunībā, kādā reizē ganot aitas, uzkāpis kalna galā un vērsis lāstus pret Dievu par pasaules netaisnībām. Vēlāk dzīvē kļuvis par ļoti turīgu tirgotāju un pievērsies kristīgai ticībai. Bet viņa ticību pavadījušas bailes par Dieva atriebību jaunības lāstu dēļ. Līdz ar to bailes no Dieva ir klātesošas viņa ģimenes dzīvē, visi bērni pieaug ar bailēm. Apstiprinājums tām ģimenē tiek saskatīts arī apstāklī, ka citu pēc cita nāve paņem Kirkegora brāļus un māsas. Arī Kirkegors, būdams septītais bērns ģimenē, nenodzīvoja pārāk garu dzīvi un nomira no muguras kaites 42 gadu vecumā. Jautājumi par ticības pārbaudījumiem, par kristīgo ticību, mīlestības un nāves tēma ir Kirkegora uzmanības laukā. Viņš uzraksta 22 grāmatas, izdod tās par savu naudu; raksta, kā pats norāda, lai «glābtu» sevi un parādītu ceļu vēl kādam.

Kirkegora dzīve un darbi glabā «noslēpumu», kuru atminēt cenšas daudzi. Interesanti, ka lasītāju viņš iesaista savādā mīklu minēšanas spēlē, jo teksti tiek publicēti ar dažādiem segvārdiem, it kā slēpjot identitāti, savus darbus viņš velta jaunības mīlestībai. Sērens astoņpadsmit gadu vecumā ir neprātīgi iemīlējies sešpadsmitgadīgā skaistulē, pat saderinās ar viņu, bet pēc gada sapratis, ka mīlestība ir tik liela, ka atsauc saderināšanos. Tāds, lūk, paradokss. Sērens ir tāds melanholiķis, ka no ikdienišķā praktiskā prāta viedokļa, šķiet, nespēs dzīvē neko sakarīgu paveikt un domā, ka, būdams pārāk ekscentrisks, nodarīs pāri, bet līdz ar to nevēlas meitenei sabojāt dzīvi. Meitenes tēvs, protams, ir neizsakāmi pikts, jo saderināšanas laušana nav joka lieta. Bet, Kirkegora pašaprāt, viņš atsakās no šīs mīlestības mīlestības dēļ… Kā viņš pats raksta – Regīna Olsena ir viņa dzīves lielā mīlestība, bet «šī rēta jātur atvērta», jo viņš netic, ka mīlestība izdzīvos, romantiskā mīlestība nav savienojuma ar ģimenes mīlestību – bet pirmo zaudēt viņš negrasās. Ne ticība, ne mīlestība nav noturamas, tās prasa apstiprinājumu arvien no jauna. Romantiskās jūtas, kurām nav sakņu reālajā, nav Kirkegora ceļš; viņš jautā: kā iespējama ticība?

Pētīdams šo apstiprinājuma nepieciešamību, Kirkegors dzīvē vispirms redz pretrunas: «Precies – tu to nožēlosi, neprecies – tu to arī nožēlosi…»; «Precies vai neprecies, vienalga, tu nožēlosi»; «Smejies par pasaules muļķīgumu – nožēlosi, raudi par to – tu to tāpat nožēlosi»; «Pakārsies – nožēlosi, nepakārsies – arī nožēlosi.» Mēs ienākam šai pasaulē raudoši, nodzīvojam vientuļi, un vēl mūs aprok sešas pēdas zem zemes. Ticība? Cerība? Mīlestība?

Kirkegors ir viens no eksistenciālās filozofijas atzara, kurš uzsver individuālās attieksmes nozīmi starp cilvēku un Dievu. Viņš pārmeta Baznīcai Dānijā, ka tā vēl nav iekļāvusies reformācijā, bet palikusi katoliciskās tradīcijas ­ietvaros – viņš iebilda, ka Baznīca nav nepieciešama, lai būtu starp vidutāju attiecībām starp cilvēku un Dievu. Līdz ar to Kirkegoram izvērtās samērā plašs konflikts ar Baznīcu, kura rezultātā Baznīcas avīze sāk komiski viņu izsmiet, un ar laiku viņš kļūst par to, uz kuru vecāki norāda saviem bērniem: ja neklausīsi, tad kļūsi tāds kā Kirkegors – sakņupis, ar kuprīti, vientuļš un nelaimīgs, un tāds viņš arī klīst pa Kopenhāgenas ielām. Bērni rāda ar pirkstu un izsmej.

Kirkegora dzīves laikā Dāņu Baznīca viņu nepieņem, dāņu konservatīvā sabiedrība nesaprot. Pēc nāves pasaule un pasaules atzītās autoritātes atklāj dāņiem Kirkegora lielumu un dāsno ieguldījumu ideju virzībā, viņš kļūst par vienu no ģēnijiem, kurš ietekmējis daudzus domātājus. Kirkegora atzīšana un personiskā realizācija notiek tikai pēc viņa nāves.

Kirkegors raksta par trim eksistenciālajām attīstības stadijām jeb dzīves sfērām, kas viņa mācībā ir starp redzamākajām un populārākajām, tātad pirmā ir estētiskā/jutekliskā, otrā – ētiskā, un tai seko pēdējā – reliģiskā. Stadija jeb dzīves sfēra nosaka un raksturo cilvēka rīcības motivāciju.

Estētiskā – «es gribu… es daru… man patīk…»

Estētiskā stadija – «man patīk…, es gribu…» – ir visaptverošākā, un mūsdienās lielākā daļa cilvēku, pēc Kirkegora domām, tā arī nodzīvo visu dzīvi šajā attīstības stadijā. Estētiskā – mazliet citā nozīmē, nekā mēs šo vārdu esam pieraduši saprast. Kirkegora izpratnē tā ir drīzāk sensuāla, viņš to dēvē arī par erotisko. Šī stadija ir visu cilvēku dzīves sākum­punkts, kad cilvēks primāri mēģina apmierināt savas estētiskās/jutekliskās vajadzības. Visi mēs piedzimstam kā zīdainīši, un, kad mums kaut ko vajag, mēs raudam un pieprasām apmierināt mūsu galvenās vajadzības – ēst, gulēt, silts vai auksts. Attīstoties mēs mēģinām iepazīt un apgūt pasauli caur visām maņām – tausti, garšu, dzirdi, redzi, ožu. Mūsu izvēles ir balstītas uz to, ko mēs gribam, ko mums vajag.  Mums vajag apmierināt jutekliskās vajadzības, un visas iespējamības ir svarīgas. Indivīda motivācija pārsvarā ir balstīta uz jutekliskām vajadzībām, un visā viņš meklē visupirms piedzīvojumu. Šo stadiju varētu raksturot arī kā nebeidzamu bēgšanu no garlaicības. Taču vai ir kas vēl garlaicīgāks kā tāda bēgšana no garlaicības? Tieši izklaižu un patērniecības kārā cilvēka dzīve uzstāda garlaicības problēmu – tāda ir Kirkegora piedāvātā diagnoze. Cilvēks šajā stadijā ir nihilists – ironija un skepticisms, nekas nav īsts, nekam nevar ticēt. Viss ir relatīvs. Indivīds klausa savām dabiskajām vēlmēm, ambīcijām. Un cilvēka izvēles notiek uzreiz, daudz nedomājot, bet sekojot instinktiem, pašas no sevis – bez paša individualitātes iesaistes, bet ārējo spēku ietekmē. Šai dzīves stadijā indivīds var pieņemt jebkuru ­skatpunktu, neviens no tiem nebūs viņa paša, neko neņemot nopietni un ne par ko neatbildot – mirklis nomaina mirkli, atnesot jaunus kairinājumus, kam tas pakļaujas.

Kirkegors runā par dažādām estētiskās dzīves izpausmēm, sākot no pašām zemākajām attīstības stadijām, kur indivīds apmierina tikai un vienīgi savas savtīgās dziņas (lielākoties viņš ir traģēdija ne tik daudz pats sev, cik apkārtējiem…), līdz attīstītākām, kā, piemēram, pavedējs. Mēs visi zinām, kas ir pavedēja tips… Un viņš pats arī zina, kas viņš ir. Ieraudzījis savu mērķi, rūpīgi izplāno, kā viņš iegūs un kā savaldzinās, nerēķinot, cik tas prasīs laika un resursu. Jo ilgāk un grūtāk būs sasniegt vēlamo, jo lielāks mirklīgais apmierinājums. To Kirkegors aprakstījis «Pavedēja dienasgrāmatā», parādot to, cik iztukšojoša ir tīri estētiska dzīve – pēc katra sasnieguma viņš krīt bezdibenī, bezcerībā. Bet tāpat turpina tajā atrasties, ļoti labi zinot, ka tas vedīs vienīgi uz izmisumu un tukšumu. Bet kāpēc estētisku cilvēku dzīve ved vienīgi uz izmisumu? Kirkegoraprāt, cilvēkā ir ielikts kaut kas vairāk, kas nevar tikt apmierināts tikai ar to, ka tiek apmierinātas sākotnējās dziņas un jutekliskās iegribas. Runa ir par bezgalīgo. Cilvēkā mājo dažādas pretrunīgas dabas – ķermeņa un gara savienojums – laicīgā un mūžīgā, kas atgādina sevi ar trauksmi un bailēm. Kirkegors runā par bailēm eksistences priekšā – bez bezgalīgā nebūtu arī baiļu. Cilvēku, kurš visu dienu ir bijis savu sajūtu un dziņu varā, pienākot vakaram, pārņem tukšuma sajūta un izmisums. Viņš zina, cik viņa dzīve ir bezjēdzīga un līdz ar to nolemta. Un vai nu viņš neiemācās kontrolēt savas baudas un eventuāli aiziet bojā šo pašu baudu dēļ, vai arī iemācās kontrolēt, zinot, ka viņam vienmēr slāps. Bet pastāv vēl viena iespēja – izdarīt lēcienu nākamajā eksistenciālajā attīstības stadijā. Tā gan nav atkarīga no cilvēka paša vien, taču bez atbilstīgām izvēlēm attiecībā pret savu dzīvi arī lēciens nebūs iespējams.

Ētiskā – izvēle izvēlēties starp «labo un ļauno»

Cilvēks, kurš izdara izvēli «izdarīt izvēles», izvēlas starp labo un ļauno. Tās nav zināšanas, bet izvēle pēc labākās katra indivīda izpratnes starp labo un ļauno, savā ziņā pozīcija, kas iezīmējas – «es to nevaru atļauties», jo es to nevaru atbalstīt, tā nav mana dzīves līnija un tamlīdzīgi. Šī izvēle nav racionāla prāta, bet drīzāk gribas izvēle. Šī «izvēle izvēlēties» cilvēkam paver iespēju būt viņam pašam – viņa griba padara viņu par to, kas viņš ir.

Zemākajā attīstības stadijā cilvēks tic tam, ka viņš ir autors savām izvēlēm un tikai viņš ir arī atbildīgs par to, kas notiek ar viņu.

Šeit ļoti svarīga ir ticība tam, ka mūsu izvēle «starp labo un ļauno» ir būtiska, ka tai ir kāda augstāka vērtība. Tas dod spēku izvēlei, ko mēs īstenībā darām, kā rīkojamies, nevis ļauties un pakļauties situācijām, ārējiem apstākļiem, kairinājumiem. Estētiskā stadijā cilvēks drīzāk ļaujas dažādām iespējām, nemaz neuzdodot jautājumu par to, kas tieši ir tas, ko viņš izvēlas, un ko šī izvēle viņam nozīmē. Lēmuma pieņemšana un izvēle ētiskajā stadijā nozīmē spēju ieņemt ­savas dzīves skatpunktu, ­ierobežot ­ļaušanos baudām!  Šī izvēle ir «vai nu, vai nu arī» – Either/Or – mums visu laiku jāizdara šīs izvēles… Un šeit arī atklājas izvēle starp labo un ļauno, tā ir radikālāka, tālāka no jutekliski tveramā. Šīs izvēles veido mūsu «eksistenciālo identitāti» – mēs izvēlamies nodoties kādam cēlākam mērķim ārpus sevis (t. i. – ne sev). Kā piemēru var minēt – veltīt savu dzīvi ģimenei vai izglītībai (ja ne skolā vai universitātē, tad tuvumā esošajiem) vai cīnīties, lai saudzētu dabu, utt. – ielikt dzīves centrā kādu vērtību vai augstāku uzdevumu. Zemākajā attīstības stadijā cilvēks tic tam, ka viņš ir autors savām izvēlēm un tikai viņš ir arī atbildīgs par to, kas notiek ar viņu. Augstākā attīstības stadijā – viņš saprot, cik maz viņš kontrolē, un viņu sāk mākt bailes par to, ka, iespējams, pats nav autors savām izvēlēm. Viņš sāk saprast, cik maz viņš var sasniegt ar savām pūlēm vien… Cilvēkam rodas šaubas, vai viņš ir tas, kas izdara izvēles starp «labo un ļauno». Saprotot, ka viņš varētu nebūt autors, – viņam iestājas bailes eksistences priekšā. Un atkal – cilvēks var samierināties ar savām bailēm un nerisināt nebeidzamos jautājumus vai arī pastāv vēl viena iespēja, kurā jāizdara «lēciens ticībā», – un ticībā uz to, ka Dieva griba ir laba!

Reliģiskā –
Dieva griba ir laba!

Reliģiskā stadija Kirkegora gadījumā ir saistīta ar pārdomām par kristietību. Te jānorāda uz četriem galvenajiem aspektiem, tie ir: grēks, vainas apziņa, ciešanas un individuālā atbildība. Bet var skatīties uz šo stadiju arī kā uz ticību augstākajam spēkam, labajam, taisnīgumam. Reliģiskā stadija ir ticības stadija, tas ir jautājums par ticību, kurā rezultējas viss iepriekšējais.

Kirkegoram reliģiskā stadija ir saistīta nevis ar baznīcas dogmām, bet ar personisku aizrautību, ar ticību augstākajam. Tieši ticība ir cilvēka galvenais dzīves uzdevums, jo tikai caur ticību cilvēks var nonākt līdz patiesībai un patiesajam sevī, kad visa dzīve kopumā nosaka to, kas mēs būsim mūžībā. Cilvēkam līdz ar to uzlikta nenormāla atbildības nasta – tikai no mūsu pašu eksistenciālām izvēlēm, kuras jāveic ik mirkli, mums ir mūžīgā glābšana vai nolādēšana. Kirkegors raksta, ka tas ir līdzīgi kā tad, kad cilvēks pienāk pie kraujas malas, viņu pārņem bailes, jo viņam ir iedota brīvība, brīvība izvēlēties. Cilvēkam ir bailes par to, vai viņš spēs izvēlēties pareizi (t. i. – nenolēkt no kraujas pats aiz savas muļķības). Bailes izvēlēties, no vienas puses, mūžības priekšā, no otras puses, brīvība izvēlēties sevi.

Šajā stadijā izvēle notiek tūlītēji/tagad – katru mirkli mūžība šķērso tagadni. Un, protams, ticībā, tai skaitā kristietībā, ir paradoksi, kas nepakļaujas saprātam – mēs nevaram ticēt ar prātu. Kā ilustratīvu piemēru Kirkegors min Ābrahāmu, kur Dievs saka Ābrahāmam: «Ņem nu savu dēlu, savu vienīgo, kuru tu mīli, – Īzaku, ej un upurē viņu tur kā sadedzināmo upuri.» (1. Moz. gr. 22:2). Ja cilvēks ir estētiskā attīstības stadijā – viņš kristu ceļos un raudātu Dieva priekšā, lūdzot piedošanu par saviem grēkiem. Ja viņš ir ētiskajā attīstībās stadijā, tad, visticamāk, viņš paņemtu dunci rokās un nodurtu sevi, uzņemoties atbildību gan par saviem, gan Sāras grēkiem. Jo kā gan var prasīt upurēt vienīgo dēlu, caur kuru ir apsolītas visas tautas. Mūsdienās, saprotams, šis Dieva pieprasījums tiek uztverts kā neētisks, prettiesisks – jo izskatās, ka Dievs prasa Ābrahāmam būt sava dēla slepkavam. Mums nav sociālas vides, kur mēs varam pajautāt, vai mums klausīt Dievam. Mums pašiem ir jāizvēlas «lēcienu ticībā», balstoties uz mūsu pārliecību, ka Dievs ir labs. Šī stadija ir absolūta uzticēšanās absolūtajam – tā ir ticība. Ticība, ka Dievam viss ir iespējams un Dieva griba ir laba.

Kirkegors ilustratīvi norāda, ka lielākā daļa cilvēku paliek estētiskajā, varbūt katrs desmitais attīstās līdz ētiskajai un ir spējīgi veltīt savu dzīvi kaut kam ārpus savām ambīcijām, un tikai retais ir spējīgs sasniegt reliģisko stadiju. Liekas, ka, šodienas acīm skatoties, Ābrahāms tiktu ievietots psihiatriskajā slimnīcā, bet runa jau nav par to, bet gan par izvēles, ticības, mīlestības paradoksālo iedabu.

Grūtākais uzdevums
uz zemes

Kādreiz jokoju, ka vecumā līdz 30 tu dauzies, iepazīsti pasauli, eksperimentē, bet tad vienā mirklī liekas, ka «istabā ir tā kā drusku ieslēgta gaismiņa» – tu it kā nojaut, kas ir kas, un mēģini neietriekties galdos, skapjos, bet tad atnāk 40 – un atkal liekas, ka tu neko nesaproti… Viena lieta it kā būtu skaidra – jābūt patiesam un jābūt patiesam pašam pret sevi, nav jēgas izlikties par to, kas neesi, vai par to, par ko tev gribētos būt. Tu vari kļūt tikai un vienīgi par sevi. Kirkegors māca paradoksus, lai pavērtu iespēju nostāties uz sava rokraksta attīstīšanas un savas dzīves pamatu nostiprināšanas, tiklab kā arī cita cilvēka izvēļu izpratnes ceļa. Svarīgi ir mācēt kļūt par SEVI. Bet, lai kļūtu par sevi – sevi jāizzina! Un tas, izrādās, nemaz nav tik viegls uzdevums – iespējams, pats grūtākais uzdevums uz zemes.