Ēriks Hānbergs: Kopš izspurdzām brīvībā, joprojām mēdzam būt apmulsuši
«Esam atkal kļuvuši cits citam atvērtāki, un pasaules ģeopolitiskie notikumi latviešiem liek sadoties rokās kā toreiz – Baltijas ceļā,» saka rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs. Neilgi pirms valsts svētkiem un arī savas 90. dzimšanas dienas rakstnieks pauž atziņas par trauksmaino laiku, kurā dzīvojam tieši šobrīd.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Rakstnieks, publicists, žurnālists.
• Vairāk nekā 60 grāmatu autors.
• Šobrīd strādā pie grāmatas Amizantais Imants.
• 89 gadi, precējies ar Velgu Hānbergu.
• Vēstules paraksta kā Ēhā.
Kopš izspurdzām brīvībā, joprojām mēdzam būt apmulsuši – ko un kā varam uzdrīkstēties.
Man brīvība ir karoga plīvā, bet pati brīvība Latvijā joprojām ir auklējuma stadijā.
Nāku no vides, ko savulaik sauca par lielsaimniekiem, bet padomju laikā par budžiem. Bijām pieci kaimiņi – piecas saimniecības. Svētku rītos gandrīz vienlaikus piecos karogu mastos uzvilka karogus, jo masts bija katrā sētā. Man karogs ir patriotisms un uzdrošinājums. Vēlāk dzīvē piecpadsmit gadu piedalījos lauku sētu konkursos, un 1998. gadā, kad karogs bija konkursa tēma, pieteicās vismazāk sētu. Tolaik bijām pārsteigti, ka arī neatkarīgā Latvijā cilvēki baidās uzsliet karoga mastu. Kopš izspurdzām brīvībā, joprojām mēdzam būt apmulsuši – ko un kā varam uzdrīkstēties. Laikam vēl nespējam būt absolūti brīvi, un brīvība Latvijā joprojām ir auklējuma stadijā, brīžiem liekas – gandrīz teju kā zīdainis. Mēs daudz ko joprojām gribam paragrafēt. Man vēl no studiju laikiem bija studiju biedre Liepājā, ar ko mēdzām sazvanīties. Viņa ļoti sekoja visiem notikumiem līdzi un vienmēr bija bažīga: «Ērik, nu kā tā drīkst? Cilvēki atļaujas to un to! Vajag to aizliegt!» Tad viņai teicu: «Tevī joprojām ir mūsos ieaudzinātais padomju cenzors, ka nedrīkst, vajag aizliegt!» Bet mēs paši esam gan cenzori, gan brīvestības veicinātāji, auklētāji, uzturētāji un joprojām bieži esam neziņā, kā mums būt?
