Edvards Smiltēns: Veselības ministrija ir totāla pašnāvība – tas, kurš tur ieies, riskē ar visu
Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns mūsu sarunā ļoti apdomā teju vai katru izteikto vārdu, savaldās, kad jautājums ir viņam netīkams, runā lēni un dažbrīd veido tik garu ievadu savai atbildei, ka jāpārjautā vairākkārt, lai saņemtu atbildi pēc būtības. Bet, tiklīdz sākam runāt par ģimeni, viņš acumirklī izmainās – aizsargbruņas pazūd, un redzu nevis juristu un politiķi, bet Valtera tēti.
Foto: Māris Kreicbergs
Pieturzīmes
• Dzimis 1984. gada 18. septembrī.
• Mācījies Rīgas Franču licejā. Studējis Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kur ieguvis maģistra grādu tiesību zinātnē.
• 14. Saeimas deputāts (Apvienotais saraksts), bijis arī 10., 11., 12. (uz laiku) Saeimas deputāts.
• 22. novembrī ievēlēts par Saeimas priekšsēdētāju – par viņu balsoja 82 deputāti.
• 2017. gadā izvirzīts partijas Vienotība vadītāja amatam (līdz tam bijis partijas priekšsēdētāja vietnieks), taču partiju atstāja un izstājās arī no Vienotības Saeimas frakcijas, skaidrojot to ar būtiskām viedokļu un uzskatu atšķirībām.
• Bijis parlamentārais sekretārs Zemkopības ministrijā un Izglītības un zinātnes ministrijā, strādājis par Rīgas vicemēru.
• Precējies, sieva – Kristīne Smiltēna, juriste. Ģimenē aug dēls Valters.
• Brīvajā laikā labprāt kopā ar ģimeni dodas izbraukumos ar velosipēdu, aizrautīgs fotogrāfs.
Tagad apzinos, ka Latvijas politika ne tuvu nav ideāla. Un nekas nenotiek kaut kur ārpusē, pats no sevis.
Saeimā ievēlēts jau ceturto reizi, tātad ir viens no pieredzējušākajiem parlamentāriešiem. Frāzi, ka viņu nekas vairs nepārsteidz, Eduards Smiltēns atkārto vairākkārt. «Jums ir bijis labs mediju treniņš,» bilstu sarunas noslēgumā, uz ko saņemu atbildi: «Neticēsiet, bet nav bijis neviena!»
– Kādi ir jūsu pirmie secinājumi pēc mēneša amatā, varbūt ir arī pārsteigumi?
– Vairs nekas nepārsteidz. Kad 2007. gadā ienācu politikā – tolaik vēl biju students –, tad gan caur rozā brillēm skatījos gan uz politiku, gan tieslietām. Kad sāc strādāt, seko daudzas vilšanās. Tagad apzinos, ka Latvijas politika ne tuvu nav ideāla. Un nekas nenotiek kaut kur ārpusē, pats no sevis. To pierāda arī Krievijas karš Ukrainā. Skaties filmas par Otro pasaules karu, holokaustu, Hitleru un domā – kaut kas neiespējams! Nē, tas viss ir iespējams un vēl izsmalcinātākā, zvērīgākā formā!
