Dubaijas spožums – lietus uz pasūtījuma un dzīve bez nodokļiem. Kā viņi to dabū gatavu?

Dubaija un Apvieno­tie Arābu Emirāti (AAE) ir konstitucionāla federācija, kas mākslīgi uzbūvēta nekurienes vidū, izmantojot naudas plūsmu, ko pagājušā gadsimta 60. gados ģenerēja naftas atradņu atklāšana. Raugoties, cik veiksmīgi AAE izdevies ap sevi radīt mazu pasaules centru un drošu patvērumu gandrīz visiem, kas gatavi turp doties, ir skaidrs – tāda karma nerodas tukšumā. Šajā reģionā tirdzniecības un loģistikas krustceles bijušas jau vismaz 100 000 gadu, bet tikai pēdējā trīsdesmitgadē AAE ­izdevies papildināt to ar pašu ilgtspējīgāko pīlāru – pietiekamu iedzīvotāju daudzumu un pastāvīgu cilvēku plūsmu attīstībai, kas nebalstās tikai starpniecībā vai dabas resursos.

Cilvēkam «no malas» kļūt par AAE pilsoni ir teju neiespējami.

AAE sastāv no septiņiem relatīvi autonomiem apgabaliem jeb emirātiem, kuri par nācijas tēvu uzskatītā šeiha Zājeda bin Sultāna al Nahjāna virsvadībā 1971. gada 2. decembrī apvienojās konstitucionālā federācijā. Abū Dabī teritoriāli aizņem aptuveni 80 % AAE teritorijas, bet otrs lielākais emirāts – Dubaija – knapi 5 %. Toties Dubaijā ir 3,5 miljoni ­iedzīvotāju, kamēr Abū Dabī ­tikai 1,5 miljoni.

2022. gadā AAE par pastāvīgajiem iedzīvotājiem piesaistīja 4000 miljonāru. Tuvākā sekotāja tam ir Austrālija ar 3500 un Singapūra ar 2800 miljonāriem. Tikmēr lielākās zaudētājas ir Krievija ar mīnus 15 000 un Ķīna ar mīnus 10 000 ­miljonāru.
Ja seko loģikai, kā AAE izdevies piesaistīt gan ilgtermiņa, gan īstermiņa iedzīvotājus, arī izteikti labklājīgus, skaidrs, ka AAE izstaro drošību, atvērtību un iespējas visiem. Gandrīz visiem.