Dins Rīds: Padomju Savienība būtu ideāla valsts, ja tajā vēl būtu arī tualetes papīrs…
Savulaik viņš bija neticami populārs sociālisma bloka valstīs un tikpat kā nezināms savā dzimtenē. Vieni viņu dēvē par naivu ideālistu, kas gribēja padarīt pasauli labāku, citi apgalvo, ka viņš strādājis padomju specdienestu labā. Kas viņš īsti bija – dziedātājs un aktieris Dins Rīds?
Foto: Wikimedia Commons. Dīns Rīds ar ansambli «Grenada»
Dins Rīds Čīlē ASV vēstniecības priekšā spainī demonstratīvi mazgā amerikāņu karogu, simboliski atmazgājot to no vjetnamiešu asinīm.
1986. gada vasara. Gaisā jau jūt pirmās pārmaiņu vēsmas. Pirms gada sačākstējušos kompartijas vadītājus nomainījis enerģiskais Gorbačovs, kurš sola paātrināt ekonomiku un sociālismam atrast cilvēcīgāku seju. Avīzēs beidzot sāk lasīt arī pirmās lappuses, ne tikai kultūras un sporta jaunumus, jo laiks beidzot izkustējies no sastinguma, un cilvēki tam līdzi. Šajā ņirboņā tikai retais ievēro ziņu par to, ka Berlīnē pēkšņi miris dziedātājs Dins Rīds. Viņam ir 47 gadi. Oficiālais iemesls – negadījums. Noslīcis. Baumas un aizdomīgas versijas tobrīd vēl nekur neparādās – tik tālu atklātuma politika jeb glasnostj tobrīd vēl nesniedzas. Patiesība par Dina Rīda dzīvi un nāvi parādīsies tikai krietni vēlāk.
Kovbojs ar ģitāru
Viņu mēdza dēvēt par sarkano Elvisu, jo salīdzināja ar Presliju: gan tādēļ, ka Rīds bieži izpildīja viņa dziesmas, gan arī vizuālās līdzības dēļ, bet jo īpaši – enerģijas un aizrautības dēļ. Tāpat kā Preslijs, viņš prata apburt publiku, un jo īpaši sievietes. Slaids, atlētisks, ar izteiksmīgiem, gluži vai holivudiskiem vaibstiem un starojošu smaidu. Balss neizcēlās ar plašu amplitūdu, taču tā bija skanīga un ar patīkamu tembru.
Dina dzīve ir stāsts ne tikai par vienu konkrētu cilvēku, par mūziķi, bet arī par veselu laikmetu, kurā notika divu politisko sistēmu pretstāve. Nebūtu pareizi teikt, ka viņš bija sīks graudiņš, kuru šīs pretstāves dzirnavas samala, galīgi nē. Drīzāk viņš bija tas retais putns, kas lidinājās visam pāri un domājās sevi esam brīvu un dziedošu. Pat nenojaušot (bet varbūt arī nojaušot) savas šķietamās brīvības patieso cenu.
