Cilvēka bērns Jānis Klīdzējs. Rakstnieks, kurš Latgalei cēla pieminekļus, dzīvodams svešumā
«Esmu Jānis Klīdzējs no Sakstagala pagasta,» tā rakstnieks, romāna Cilvēka bērns autors, iepazīstinājis ar sevi, gan satiekoties, gan savā autobiogrāfijā. Kādi notikumi veidoja viņa mūžu? Par tiem šis stāsts.
Foto: no Annas Eglienas, Jāņa Streiča un Ināras Ducsalietes personiskajiem arhīviem (Servīns Egliens)
Rakstnieku interesēja viss, un vienlaicīgi viņš bija arī noguris – no Latvijas tautiešiem, lūdzējiem, no vissirslikti.lv apsūdzībām.
Cilvēka bērns
«1914. gada 6. maijs, Sakstagols, – 2000. gada 2. maijs, Sanfrancisko. 86 mūža gadi. Varēja būt vairāk. Smags satiksmes negadījums sakropļoja stalto vīru, un viņš aizgāja pirms laika. Mazajā svītriņā, kas savieno abus datumus, ne tikai viņa mūžs, tanī ir neatkarīgās Latvijas valsts vēsture,» saka Jānis Streičs. Ar savu filmu Cilvēka bērns režisors daudziem Latvijā atklāja rakstnieku Jāni Klīdzēju un viņa ievērojamāko darbu, kas sarakstīts, dzīvojot emigrācijā, un kurā lielā mērā ir viņa paša bērnība.
«Gribas ticēt, ka ir tā, kā Cilvēka bērnā, kad uz Boņuka jautājumu: «Kur es biju, kad manis nebija?» – vecaistēvs atbild: «Tu biji Dievam padomā.» Jo tik tiešām, atskatoties uz Klīdzēja mūžu, ir jābrīnās par liktenīgajām sakritībām, kuras veidoja viņu kā personību,» pārdomās dalās Jānis Streičs. «Vispirms vajadzēja piedzimt tieši šinī novadā un šinī dzimtā, kurai gēnos pašcieņa, skaistuma un patiesības alkas.
