Ceļotājs Aigars Lauzis: Biju jau noskuvis uzacis un gatavs vilkt mugurā mūka drēbes. Bet tad aizdomājos… 1
Vairākus gadus Londonā nostrādājis par ainavu arhitektu un pilsētplānotāju, darbam veltot pat deviņdesmit stundu nedēļā, AIGARS LAUZIS saprata, ka tā turpināt nav jēgas. Jādodas ceļā. Viņš kāpa uz velosipēda, ņēma līdzi telti un devās austrumu virzienā, ceļā pavadot četrus gadus. Pats smejas, ka esot īstens Sprīdītis. Vajadzējis nobraukt vairāk nekā 30 tūkstošus kilometru no Londonas līdz Tokijai, lai saprastu, ka viņa laimīgā zeme ir Latvija, bet garīgais templis – vecvectēva mājas Smiltenes pusē.
Foto: no Aigara Lauža personiskā arhīva
Aigars smalkos Londonas birojos nostrādājis sešus gadus. Lai gan iekļāvies vietējā sabiedrībā, jutis, ka viņam mazliet pietrūkst pasaulīgā britu koda: «Mēs nākam no maza stūrīša Eiropas austrumos, mums tas skatu leņķis nav tik liels. Jutu, ka man gribas redzēt pasauli un ceļot, lai nostiprinātos izpratne par to, kā lietas pasaulē iekārtotas.»
Rietumi bija reāli apnikuši. Rietumu sabiedrība man tajā brīdī likās augstprātīga un neinteresanta.
Jau ilgu laiku Aigars sapņojis par braukšanu ar motociklu, tomēr sapratis, ka ilglaicīga ceļošana ar to būtu pārāk dārga, turklāt motocikls ar visu ekipējumu būtu nežēlīgi smags. Vienas vienīgas klapatas, tā teikt. Ņemot vērā, ka latvietis Londonā ik dienas uz darbu un atpakaļ mēroja 25 km ar riteni, viņš secināja, ka tieši velosipēds varētu būtu gana labs transportlīdzeklis lielajam ceļojumam. Drīz vien ritenis un viss nepieciešamais bija sarūpēts, darbā iesniegts atlūgums, un ceļojums varēja sākties.
Brauciena laikā Aigars apjautis, ka riteņbraukšana viņā sēž iekšā jau kopš bērnības: «Man likās, ka riteņbraukšana nav mana lieta, tā ir brāļa lieta, bet tad atcerējos pirmo reizi, kad tēvs mani uzsēdināja uz riteņa bez mazajiem ritenīšiem, – es netiku uz beņķa virsū, tāpēc tēvs uz trubas uzlika filci. Dibens jēls, bet es nekāpu no riteņa nost, braucu visu laiku ap māju! Atcerējos to tīro prieku. Tiklīdz sāku braukt, sapratu, jā, šī ir mana lieta!» Vēlāk liktenis Aigaram piespēlēja iespēju paceļot arī ar motociklu, bet tas izrādījās liels stress, pēc kā vakarā vajadzīgas nervu zāles: «Pēc tam biju tik laimīgs sēsties atpakaļ uz riteņa!»
Maršruta līkloči
Aigara maršruts veidojās visnotaļ organiski. Viņš zināja, ka grib doties uz austrumiem: «Rietumi bija reāli apnikuši. Rietumu sabiedrība man tajā brīdī likās augstprātīga un neinteresanta.» Tomēr latvietis vēlējās nevis vienkārši pārbraukt pāri visai Āzijai, bet vairākās vietās piestāt uz ilgāku laiku, pastrādājot ainavu arhitektūras jomā, lai gūtu jaunu pieredzi un iekrātu līdzekļus tālākam ceļojumam.
