Ceļojuma apraksts – Albānija, 173 000 bunkuru zeme

Vēsturnieki vēl strīdas, taču daudzi uzskata, ka albāņi ir cēlušies no senas indoeiropiešu tautu grupas – ilīriešiem, kuri pirmo reizi rakstos minēti 6. gs. pirms Kristus. Albāņu valoda ir unikāla ar to, ka indoeiropiešu valodas kokā tai nav līdzinieku, un šeit savukārt savus strīdus par piederību un izcelsmi sāk valodnieki.

Hodža ienīda hipijus un uzskatīja tos par izvirtušās buržuāzijas daļu, kam nav vietas viņa valstī.

Lai no kādas vēsturiskās tautas būtu cēlusies šī valoda, ceļotājam uzreiz pamanāms, ka šī nebūs tā reize, kad, zinot angļu, krievu vai vācu valodu, var kādu vārdu vai teikumu atšifrēt vai pat sastiķēt kopā paša spēkiem. Parasti iemācīties vienkāršas frāzes – kā «labdien» un «paldies» – ceļojumu laikā sagādā nelielas vai vidējas grūtības, taču pat pēc divām nedēļām Albānijā šie daži vienkāršie vārdi joprojām spītīgi nevēlējās iemājot manā prātā, neatrodot neko pat nedaudz līdzīgu, ar ko asociēties.

Katram pa īpatnībai

Mūsu ceļojums sākas galvaspilsētā Tirānā. Nostājoties gandrīz jebkurā pilsētas vietā un paveroties apkārt ainavā, varēs saskatīt vairākus vienojošus elementus – vēsturiskas ēkas, kas jaucas ar brutālisma rēgiem no laikiem, kad Albānija bija komunistiska valsts, albāņu unikālo modernisma arhitektūras paveidu, valsts karogus uz teju katra staba, ielas lampas vai ēkas, kā arī garāmbraucošu pavecu mersedesu. Tam visam pa vidu slejas milzīga, futūriska piramīda, kas izskatās celta astoņdesmito gadu zinātniskās fantastikas filmas uzņemšanas laukumam. Aiz katra šā elementa slēpjas savdabīgs stāsts par Albānijas vēsturi, ģeogrāfisko novietojumu un kultūru. Piemēram, vecie mersedesi Albānijā ieguvuši statusa simbolu un ir pilnīgi pārliecinoši populārākais auto zīmols valstī. Ir dažādas versijas par to, kā radusies tik izteiktā mīlestība pret vācu auto zīmolu, taču visticamākā šķiet šā auto uzticamība, kas ir svarīgi valstī ar apšaubāmas kvalitātes ceļiem. Ne mazāk svarīgs faktors ir rezerves daļu pieejamība, kas ir svarīga, pa šiem ceļiem braucot. Savukārt savādā piramīda astoņdesmitajos gados bija iecerēta kā Albānijas diktatora Envera Hodžas muzejs (tautas valodā pat dēvēts par mauzoleju), taču, viņa režīmam krītot, projekts palika nepabeigts, un laika gaitā Tirānas iedzīvotāji to sāka izmantot par milzīgu slidkalniņu. Šobrīd ēka un tās apkārtne ir slēgta rekonstrukcijai un pēc garām debatēm par ēkas tālāko likteni pārtaps par IT, startup un robotikas centru. Kaut arī šis risinājums ir absolūti atbalstāms, jāatzīst, ka mana vilšanās bija pamatīga, kad sapratu, ka šļūkāšana pa dīvaino piramīdveida kosmosa kuģi galvaspilsētas centrā man izpaliks. 

Kaut arī visa Albānijas vēsture, kas saistīta ar Romas un Osmaņu impērijām, Bizantiju, monarhiju un karali Zogu 20. gs. pirmajā pusē, Itālijas un Vācijas iebrukumiem un cīņu par neatkarību, ir aizraujoša un bagāta ar dažādiem stāstiem, kas joprojām ietekmē mūsdienas, tieši gadsimta otrā puse un diktators Envers Hodža Albānijā joprojām atbalsojas visspilgtāk. Albāņi ar komunismu sāka flirtēt Otrā pasaules kara laikā. Notikumu ķēde noveda pie valsts atbrīvošanas no iekarotājiem, komunistiskās revolūcijas, un drīz vien Albānija bija komunistiska diktatora varā ar visām no tā izrietošajām sekām.