Bijušais VID ģenerāldirektora vietnieks Kaspars Čerņeckis – par Reiznieci-Ozolu, Martinsonu un Jurašu

Biju pirmais izmēģinājuma trusītis, pret kuru realizēja masveida melno PR kampaņu, izdodot pat veselu žurnālu Astoņkājis.

– 2016. gadā no VID ģenerāldirektores vietnieka noziedzības apkarošanas jomā jūs pārcēla Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes direktora amatā. Kāpēc šo rotāciju tik ļoti ņēmāt pie sirds – tā sagrāva karjeru, pašapziņu?
– Tika sagrauta mana dzīve, sadalot to divās daļās: līdz 39 gadiem un pēc tam. Pamatīgi sašķobījās veselība, nosirmoju pusgada laikā. Mani karjeras lēcieni bijuši prātam neaptverami. 26 gadu vecumā, kad strādāju par Finanšu policijas pārvaldes Iekšējās drošības daļas izziņas inspektoru, toreizējais Ministru prezidents Einars Repše un finanšu ministrs Valdis Dombrovskis mani paaicināja kļūt par VID ģenerāldirektora vietnieku.

Lūk, no 26 gadu vecuma esi veidojis karjeru, mērķtiecīgi cīnoties ar ļaunajiem, glābjot valsti, kā mana sieva saka, un tad vienā dienā uzrodas jauna finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ar savu redzējumu. Uzgāž virsū tādu netīrumu spaini, ka tu nesaproti, kā tā var būt: ministre un premjers no tribīnes saka – tagad no VID metīsim ārā negodprātīgos – un taisa melno ­sarakstu.

– Kas toreiz īsti notika: kādēļ viņa tā ­rīkojās? 
– Ministre bija instruments tiem cilvēkiem, kuri īstenoja savus mērķus, lai tiktu vaļā no noteiktiem VID cilvēkiem. Es kā augstākā amatpersona tiku izvēlēts kā visļaunākais, lai kopā ar mani aizrotētu daudzus citus, kas tolaik strādāja ar konkrētām un skaļām lietām.

– Varat izteikties precīzāk, kuri cilvēki raustīja ministri?
– Man tas ir pilnīgi skaidrs, vienīgi jādomā, kādā pieņēmumu vai apgalvojuma formā to pateikt, lai neiekultos tiesu darbos. Iespējams, šie cilvēki bija Martinsons un Sprūds. 

Nevaru pateikt, cik, kam un par ko maksāja, bet es biju pirmais izmēģinājuma trusītis, pret kuru realizēja masveida melno PR kampaņu, izdodot pat veselu žurnālu Astoņkājis. Vērsos policijā, krimināllietā diezgan daudz tika noskaidrots: kā žurnāls tapa, kas to finansēja. Diemžēl līdz patiesajiem cilvēkiem kriminālprocess nenonāca, iestājās divu gadu noilgums, un kriminālprocesu izbeidza. Tomēr kā cietušais izlasīju visus lietas materiālus, no tā man ir diezgan skaidra nojausma, kas ir kas.
Mana lielākā kļūda bija tā, ka, vadīdams Finanšu policiju, paņēmu pārāk lielu svaru – tādu, kuru pacēlu, bet nevarēju noturēt. Izvēlējos cīnīties pret lielāko grupējumu katrā nozarē, un darba apjoms beigās bija pārāk liels. Aizgāju pārāk tālu un dziļi: tur bija Martinsons, Sprūds, viss Dinaz grupējums, katru gadu viens lielais metālapstrādes uzņēmums – naudas «mazgātājs», apsardzes uzņēmumi, spirta ražotāji. Darbinieki bija uz izsīkuma robežas: katrā lietā pretī – divu, trīs vai pat lielāka advokātu komanda.

– Tātad noteikti cilvēki ietekmes sviru pret jums atrada caur Danu Reiznieci-Ozolu?
– Jā, mainījās valdība, un viņi atrada dzirdīgas ausis. Vai morāli vai kā citādi ministri motivēja, nezinu. Viņa nāca un realizēja. Viņa ir ļoti gudrs cilvēks un labi apzinājās, ko dara, bet mērķtiecīgi gāja kā tanks, kamēr sasniedza, ko gribēja. Savu šahu ­nospēlēja. Mēs redzam, kā viņa beidza savu politisko karjeru: tagad ir tur, kur pelnījusi būt.

– Vai satikāties ar ministri aci pret aci?
– Vairākas reizes piedāvāju tikšanos, bet viņa ne reizi neuzklausīja.