Bijušais politiķis Andrejs Panteļējevs: Mana lielākā kļūda bija tā, ka es nepratu laikā aiziet no politikas 2

Nelaimīga laulība veidojas, kad iesākumā ir liela kaislība, bet tās laikā netiek nodibināta dziļa draudzība.

Izskrāpēt amatus nav jēgas, turklāt nepubliska dzīve var būt liela bauda. Kā politiķim gandrīz trīsdesmit gadu man bija totāla publiskā dzīve. Tagad esmu nost no skatuves, un es to izbaudu. Aizgāju no politikas, jo… Šekspīra Makbetā ir tādi vārdi: dzīve nav nekas cits kā stāsts, ko pastāsta idiots – pilns trokšņu un dusmu – un kas nenozīmē neko. Skan skarbi, bet tas man ir licis domāt – cilvēki var dzīvot divos veidos. Pirmais – viņa dzīve ir stāsts, ko viņš stāsta pirmajā personā pats par sevi. Otrs – tavu dzīvi stāsta citi cilvēki, un tu tur figurē trešajā personā kā viņš vai viņa. Visus šos gadus es dzīvoju šo otro veidu – biju atkarīgs no viedokļiem, no uzstādījumiem, vērtējumiem, pats būdams kaut kādu ārēju viedokļu summa. Un tad piedzīvoju krīzi – vēlējos beidzot pats stāstīt savu stāstu pirmajā personā. Neslēpšu, ka tam piepalīdzēja zināma robežsituācija dzīvē – ģimenes un darba zaudēšana, veselības problēmas. Zaļie un Zemnieki zaudēja vēlēšanās, un nekādi amati man vairs nekur nespīdēja. Bija piedāvājumi iet citās partijās un varbūt izskrāpēt ­kādus amatus, bet nolēmu – nē. 

Mana lielākā kļūda bija tā, ka es nepratu laikā aiziet no politikas. Ap 2000. gadu man vajadzēja beigt nodarboties ar politiku vispār, es tur nosēdēju par ilgu. Man arī nepiemita gana liela varaskāre, kas nepieciešama, lai būtu politikā. Nekad negāju par ministru, negribēju kļūt par premjeru, prezidentu. Man patika parlamentā.