«Bija tāda sajūta, ka laivā atrodas dzīvnieks.» Makšķernieku stāsti par samiem
Šodien, kad par spiningotāja galveno copes aksesuāru kļuvis mobilais telefons, ar ko iemūžināt lielo lomu, samu ķērājiem jāapbruņojas ar papildu instrumentiem – divmetrīgu trijkāji, vinču, ar ko uzvilkt ūsaino dzelmes plēsoņu, un svariem ar vismaz 80 kilogramu celtspēju. Varbūt tāpēc samu cope nav tik instagrammable, kā tas ir ar līdaku, zandartu un asaru ķeršanu, jo šīs zemūdens plēsoņas var itin viegli satvert ar rokām un iemūžināt sevi uz ezera vai upes fona. Ar samu ir citādāk.
Foto: Shutterstock
Tie, kuriem ir bijusi darīšana ar šo zemūdens plēsoņu, to dēvē par sava veida zivs un dzīvnieka krustojumu.
Laikā, kad tapa šis raksts, makšķernieks no Itālijas Alesandro Bjankardi Po upē noķēra 285 centimetrus garu samu. Cik var spriest pēc informācijas medijos, zivi nemaz nenosvēra, tikai aplēsa, ka tā varētu svērt vairāk nekā 100 kilogramus, un atlaida. Savukārt pēc Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas datiem, Latvijas sama rekords ir 84,700 kilogrami, ko 2010. gadā Daugavā izvilka makšķernieks Māris Velde. Ar citādiem zivju ķeršanas veidiem Latvijā savulaik tika sasniegts vēl viens rekords: 2018. gada 6. jūnijā klintainieši Jānis Ritums un Gunārs Groza Daugavā ar murdu izvilka 100 kilogramu smagu un 2,45 metrus garu samu.
