«Bija laiks, kad sievietes augstu nevērtēju.» Aktieris Igors Šelegovskis
Nacionālā teātra aktieris Igors Šelegovskis vēlāk sarunā teiks, ka savā dzīvē ir juties kā eksotisks dzīvnieks. Šajā sajūtā ir liela daļa patiesības, jo viņa pētošais, caururbjošais skatiens, viņa piesardzība un reizē godīgums viņu patiešām pietuvina instinktu pasaulei.
Foto: Gatis Gierts. Stils: Laila Trilopa
Pirms pāris gadiem viņš man strikti atteica jebkādu iespēju intervijai. Tagad Igors ir atgriezies citā identitātē kā reperis indigo ar debijas albumu Maldīgs iespaids. Nupat ir pieteicis sevi galvenajās lomās Oltes filmā Upurga un Suhanova izrādē Pinokio piedzīvojumi. Abi tomēr satiekamies sarunā.
Iespējams, manī ir kaut kādas sāpes un ciešanas un, kad mīlestība tuvojas, uzreiz pieņemu, ka tā nepalīdzēs.
– Jau vairākus rītus klausos dziesmu Klīstošais holandietis no tava hiphopa albuma. Tur skan vārdi: Kad esmu ceļā, bēgu, nevis mājas meklēju; Uz visu mūžu tam nolemts iet, nespējot notauvoties… Vai tā ir tava šī brīža sajūta?
– Vairāk tās ir sajūtas, ko kādreiz spilgti dabūju izdzīvot. Tāda retrospekcija. Mana doma bija uzrakstīt albumu par lietām un vietām, kur vairs negribu nonākt. Uzbūvēt kapakmeni tam visam, kur esmu pabijis. Dziesmas ir tapušas divu gadu laikā, bet atskatoties pagātnē.
– Tajās tev tiešām ir tāds klīstošā cilvēka tēls, kuram ir skarbas un romantiskas ilgas būt saprastam. Un reizē apzināšanās, ka tas nav iespējams.
– Jā, tā ir viena no manām pamata sajūtām. Un tā brīžiem ir radījusi izmisumu par to, ko tad galu galā daru un kur eju. Bet tagad domāju, ka nevajag zināt un nevajag redzēt mērķi, bet vairāk mēģināt būt ceļā. Varbūt tieši mērķa sajūta padara dzīvi grūtu, jo tad, kad nonākam tur, kur esam gribējuši būt, saprotam, ka nekas nav mainījies. Pats esmu daudz dzīvē gribējis panākt, licies, ka, sasniedzot mērķi, būšu laimīgāks. To izdari, un izrādās, ka nekas nav citādi, drīzāk nāk pat frustrācija, ka nekas nemainās. Tu nokļūsti vēl sliktākā stāvoklī, jo tavs mērķis ir tevi pievīlis.
