Bez krūšturiem un vīriešiem
jeb Ko mums nesis feminisms
Liela daļa sieviešu ir pārliecinātas, ka vīrieši domā tikai par sevi. Liela daļa vīriešu ir pārliecināti, ka sievietes domā tikai par sevi. Turklāt sievietēm šķiet, ka vīriešiem ir vajadzīgs vienīgi TAS, bet vīrieši pārdzīvo, ka sievietēm no viņiem vajadzīgs vienīgi tas, kas TAM tiek pievienots. Sievietes ir nosodījušas vīriešus, vīrieši ir nosodījuši sievietes, un rezultātā mēs piedzīvojam demogrāfisku krīzi. Bet cilvēks taču piedzimst, lai mīlētu un būtu mīlēts! Ko darīt? Kā ejams ceļš no vientulības uz laimi?
Foto: Shutterstock
Par Veneru, Marsu un cūkām
Kad mans vectēvs – politieslodzītais – no Butirku cietuma tika pārvests uz lēģeri Ivanovas apgabalā, mana vecmāmiņa devās pie viņa. Bērni jau bija pilngadīgi, un skaistā, trauslā sieviete, ko vietējie drīz vien iesauca par aristokrāti, bija izcīnījusi atļauju mitināties iekš poseļeņije – ciematā blakus lēģerim. Būt kopā ar vīru ne vien priekos, bet arī pārbaudījumu brīžos viņai šķita tikpat dabiski kā elpot.
Atcerējos šo mūsu ģimenes arhīva lappusi, kad vienā no sieviešu žurnāliem izlasīju: «Visas sievietes ir no Veneras, bet visi vīrieši ir cūkas.»
Un vēl atcerējos, kā vecmāmiņa reiz pateica: ja kāds cilvēks saka visi – visi vīrieši, krievi, muitnieki, politiķi un kas tik vēl ne – un piebilst ko nievājošu, tad zini – šim cilvēkam nav paveicies.
Ar katru no mums notiek tas, kam ticam.
Vai vecmāmiņai bija paveicies? Ar vectēvu viņi bija piedzīvojuši gan bezbēdīgus pārticības laikus, gan netaisnību, kad varmācīgi atņemts tiek viss. Tomēr pārticībā viņi nekļuva iedomīgi, bet netaisnības klātienē – nikni vai rūgtuma pilni. Viņi zināja – viss ir pārejošs, viss, izņemot mīlestību.
Ar katru no mums notiek tas, kam ticam. Turklāt tas, kam ticam, visnotaļ nopietni iespaido ne vien mūs pašus, bet arī mūsu bērnus un bērnubērnus. Ja māte pateiks meitai, ka mīlestības nav un visi vīrieši ir vaislīgi ērzeļi, kas to vien grib kā iesēt sēklu un pazust, vai arī ka visi vīrieši ir neizlēmīgi muļķi, ko vajag stumt, bikstīt un izrīkot, proti, mērķtiecīgi dresēt, – šī vēsts tiks nodota tālāk no paaudzes paaudzē, un šīs dzimtas sievietes tik tiešām savā dzīves ceļā arvien sastaps tikai tādus vīriešus, kas apstiprinās ciltsmātes teikto, – citus viņas vienkārši neredzēs. Ir jābūt patiesi lielam iekšējam spēkam, lai sarautu apburto loku un izmainītu dzimtas programmu.
