Basketbolists Dāvis Bertāns: Bērni – tā arī ir tā manas dzīves augšupeja
«Pirms ģimenes basketbols bija visa mana dzīve, bet patieso dzīves jēgu sapratu, kad piedzima bērni,» atzīstas par latviešu lāzeru nodēvētais basketbolists Dāvis Bertāns, kurš jau daudzus gadus spēlē pasaules spēcīgākajā basketbola līgā – NBA. Šī ir saruna par pārbaudījumiem, pēc kuriem piecelties, un dzīves mirkļiem, kurus izbaudīt.
Foto: F 64
Piegturzīmes
- 31 gads.
- Bērnību pavadījis Rūjienā, kur sācis trenēties basketbolā.
- 2011. gada NBA draftā otrajā kārtā tika izraudzīts ar kopējo 42. numuru.
- Spēlējis NBA klubos – Sanantonio Spurs, Vašingtonas Wizards, Dalasas Mavericks. Šobrīd pārstāv Oklahomasitijas Thunder.
- Brālis – Dairis Bertāns, Latvijas basketbola izlases kapteinis.
- Ar sievu Annu precējies sešus gadus.
- Meita Mila un dēls Oto.
Kad tiekamies tiešsaistē, Amerikā vēl ir agrs rīts. Iepriekšējā dienā Dāvis ar ģimeni – sievu Annu un abu bērniem meitu Milu un dēlu Oto – ir daļēji ievācies jaunajās mājās Oklahomā. Māju nopircis, sazvanoties ar mākleri videozvanos, jo intensīvā grafika dēļ nav bijis iespējas aizbraukt nolūkot mājokli klātienē. «Dažus variantus apskatījām un pieņēmām lēmumu,» viņš pasmaida. Kad jautāju, vai nav vilšanās, ieraugot jauno dzīvesvietu klātienē, Dāvis saka: viss ir labi – ģimenei būšot daudz vietas!
Mēs ar brāli esam no Rūjienas – pilsētas, kurā ir trīs tūkstoši iedzīvotāju… Kā tas var būt, ka man vēl joprojām ir tik lielas emocijas?
– Vai tagad, kad kopš Latvijas basketbola izlases panākumiem Pasaules kausā pagājušas jau pāris nedēļas, esi spējis pieņemt to nelaimīgo trīspunktnieku spēlē pret Vāciju vai arī tas joprojām tev rādās sapņos?
– Likās, ka tas mani vajās ilgāk. Pirmajā, otrajā dienā ik pa laikam aizdomājos par to, kā būtu, ja… Jo mēs kā komanda bijām pelnījuši, lai bumba iekristu grozā. Un, ja es būtu iemetis, cik tālu mēs būtu tikuši? Vai tikai vienu vietu augstāk vai varbūt divas, trīs, četras? Taču man nav vainas apziņas vai iekšējo pārmetumu. Neesmu jutis ne komandas biedru, ne apkārtējo nosodījumu, un arī man pašam liekas, ka tas bija pareizais lēmums. Basketbolā lēmums mest grozā nekad nebūs slikts lēmums. Slikti būtu, ja driblā pazaudētu bumbu vai tā izripotu autā vai arī iztecētu laiks, un es nepaspētu uzmest… Jau kopš bērnības, kad mūs vēl trenēja tētis, man atmiņā ir viņa vārdi: «Labāk metiens nekā kļūda!» Jo tad vismaz ir iespēja bumbai iekrist grozā.
